Izglītības evolūcija

Beigtā zirga stāsts

Šajos stāstos viss par un ap izglītības sistēmu, skolām, kad tās sāka veidoties, kādiem mērķiem tās tika dizainētas, kādas tās ir šobrīd un kādām, manuprāt, tām vajadzētu būt. Runa būs par izglītības sistēmu un skolām globāli, neskarot tikai Latvijas situāciju. Nevēlos ar šo stāstu aizvainot nevienu skolotāju vai vadītāju, viņi misionāriski dara visu, lai pēc iespējas vairāk palīdzētu mūsu bērniem, bet viņi ir izpildītāji un sistēmas upuri.

Izglītības sistēmas un skolas, kādas tās ir vidēji gan Latvijā, gan pasaulē, šobrīd pastāv tikai tāpēc, ka tās ir pieslēgtas pie mākslīgiem dzīvības uzturēšanas aparātiem. Ja tā nebūtu obligāta (organizācijas veids), tad tā būtu jau bankrotējusi. Mūsdienu bērni, lielākoties, nevēlas iet skolās, kādas tās ir šobrīd, bet viņiem joprojām neviens nejautā, kādas skolas viņi vēlas priekš sevis (zinu dažas, kas jautā). Nezinu, kāpēc izglītības joma ir viena no retajām, kur lietotājam neprasa viedokli, kādu pakalpojumu viņš vēlētos saņemt. Visu izlemj ierēdņi attālināti. 

Tuvāko 5 - 10 gadu laikā mēs globāli piedzīvosim daudzu veco sistēmu bojāeju. Pirmā no vecajām sistēmām bankrotēs izglītības sistēma, kas savu sen jau ir nokalpojusi. Ar reanimāciju šeit nevajadzētu nodarboties, arī Skola2030 nebūs glābiņš. Mēs nevaram vecā, saplaisājušā, no materiālu viedokļa pat kaitīgā, traukā ieliet jaunu sulu un cerēt, ka trauks netecēs un šķidrums nāks par labu mums. Skolas, kādas tās formas un organizatoriskā ziņā joprojām pastāv, tika veidotas citiem mērķiem un vajadzībām, viss pasaulē sen jau ir mainījies, ratus ir nomainījuši elektroauto.

Šeit nekas jauns nav jāizdomā, katrā tautā ir savas gudrības, bet šajā gadījumā ilustrācijai labi noder kāda sena Dakotas indiāņu paruna, kas vēsta, ka "JA TU ATKLĀJ, KA JĀJ UZ BEIGTA ZIRGA, KĀP NOST!". 

Bet izglītības sistēmā mēs joprojām:

• iegādājamies pātagu, rūpējamies par stingrāku jāšanas disciplīnu;
  
• mainām jātnieku un mācāmies jaunas jāšanas metodes;
  
• semināros lektoriem uzstājīgi prasām, kā motivēt jāt uz beigta zirga;
  
• mēs nemitīgi atkārtojam, ka šādi jāt mums ir mācīts vienmēr, šādi savā laikā mēs visi jājām;
  
• mēs braucam komandējumos uz citām jāšanas skolām, lai analizētu, kā tur jāj ar beigtiem zirgiem; 
  
• mēs izveidojam īpašo uzdevumu darba grupu, lai beigto zirgu atdzīvinātu;
  
• mēs organizējam pēcstundas, pulciņus un konsultācijas, atstājam uz otru gadu, organizējam tālākizglītības kursus, kur varētu labāk apgūt jāšanas prasmes ar beigtu zirgu; 
  
• mēs mainām kritērijus, kas nosaka, vai zirgs ir beigts; 
  
• mēs izveidojam darba kvalitātes grupu, lai atrastu pielietojumu beigtiem zirgiem;
  
• mēs paaugstinām beigtu zirgu jāšanas prasības un standartus, mēs paziņojam, ka neviens zirgs nevar būt tik beigts, lai ar to vairs nevarētu jāt;
  
• mēs tērējam papildu enerģiju un piešķiram papildu līdzekļus zirga jaudas palielināšanai;
  
• mēs veicam pētījumus, lai pārliecinātos, kā darbojas citi motivēšanas paņēmieni jāšanai uz beigta zirga; 
  
• mēs pieprasām no skolotājiem nemitīgi domāt par to, kā likt beigtiem zirgiem skriet ātrāk un panākt, lai katra beigtais zirgs būtu labāks par cita beigto zirgu.

Kā radās skolas?

Lielākoties neesam aizdomājušies, ka skolas, kādas mēs pieredzam šobrīd, ir veidojušās tikai 19. gadsimtā, kas bija saistīts ar industrializācijas attīstību. Obligātā pamatskolas izglītība tika ieviesta Prūsijā, kur mācību process sākās ar klasi, tāfeli, krītu un skolēniem, kas sēdēja pie rindās saliktiem galdiem, skatoties uz skolotāju. Šī darba forma kļuva par paraugu visai pasaulei. Koka ratus ir nomainījuši elektroauto, taču skolas organizatoriskā formā un dizainā lielas izmaiņas nav notikušas.

19. gs nebija zinātnisko atklājumu neiroloģijā par to, kā strādā cilvēka prāts, kā tas uztver informāciju. Skola tika veidota, lai pēc iespējas ātrāk varētu sagatavot darbiniekus fabrikām, kas mācētu nedaudz lasīt, rakstīt, rēķināt un būtu paklausīgi izpildītāji. Iespējams, ka skolas tika dizainētas ņemot par pamatu konveijerus, kas bija radušies industrijās. Viss tika sadalīts, kontrolēts, standartizēts. Bērnus sadalīja pa vecumiem, mācību priekšmetus nošķīra, 1. klase bija uzlikšana uz konveijera, pēdējā noņemšana no tā. Skolotāji kļuva par šī konveijera pārraugiem. Ar laiku izglītības jomā uzausa milzīga birokrātija, lai kontrolētu, mērītu un pārvaldīto šo milzīgo rūpnīcu. Iespējams, ka skolas programmas tika sastādītas, lai mazinātu bērnu dzīvīgumu, radošumu, iniciatīvas, jo tikai monotonā un garlaicīgā izglītības procesā bija iespējams sagatavot nākamos darbiniekus monotonam un garlaicīgam darbam. Nebija vajadzības pēc dzirksteles cilvēkos un viņa unikāliem talantiem. Šādā veidā izglītības sistēma ir pastāvējusi vismaz 150 gadus, neskatoties uz to, ka pasaule kāda bija pirms 1 vai 2 gs vairs neeksistē. Ir parādījušies tūkstošiem pētījumu, kā strādā mūsu smadzenes, kā tās vislabāk attīstīt, kāda vide veicina mācīšanos u.t.t.. Lieki piebilst, ka tas lielākoties netiek ņemts vērā. Pats svarīgākais, ko ir pierādījusi zinātne ir tas, ka mēs katrs domājam, mācāmies, strādājam un esam talantīgi dažādos veidos. Vieno no teorijām, kas to apstiprina ir H.Gārdnera teorija par 9 inteliģencēm. Paradoksāli, ka skolās māca par to, ka mēs katrs esam unikāli un dažādi, bet nemāca saskaņā ar šo faktu. Skolotāji māca saskaņā ar savu mācīšanās stilu, tie, kam tas der ir sekmīgi, pārējie paliek zaudētājos. Pēdējos divdesmit gados globāli ir mēģinājumi radīt individuālu pieeju skolās, bet tas ir palicis uz papīra, jo sistēmā, kuras būtība ir standartizācija, tas nav iespējams. Veids, kādā tiek sagatavoti skolotāji, veidotas mācību programmas, sadalīti skolēni pa klasēm, celtas un iekārtotas skolas, veicina standartizētu apmācību un testus.

Zināšanu nodošana un standartizācija ir 2 karogi, kas ir plīvojuši virs skolēnu un ģimeņu galvām jau 2 gadsimtus, taču abi ir tik noplukuši un neatbilstoši 21. gs, ka būtu nepieciešams tos nolaist. Tehnoloģiju attīstība ir vienas no lielajām izmaiņām, kas ir notikušas, taču to ieviešana nav bijusi jēgpilna un par labu individuālai pieejai skolai, kas būtu iespējama ar tehnoloģiju ciešāku integrāciju mācību procesā. Gandrīz katra pasaules skolu sistēma iegulda miljardiem naudu informācijas un sakaru tehnoloģijās. Bet gandrīz visi to dara pilnīgi neefektīvi. Ieslēgti vecajos klašu modeļos, viņi mēģina savienot 21. gadsimta tehnoloģijas ar 17. gadsimta dizainu. Tehnoloģiju jēgpilna izmantošana varētu būt viens no jaunajiem karogiem, ko uzvilkt mastā, otrs karogs varētu būt pilnīga mācību procesa individualizācija.

Kā teica slavenais izglītības eksperts Pīters Drakers, pēc kāda laika, iespējams, mēs secināsim, ka 21. gadsimtā krīze  izglītībā nebija – bija tikai nesaderība starp 20. gadsimta skolu mācību metodēm un 21. gadsimta bērnu mācīšanās stilu.

Aprgriežam skolas kājām gaisā?

Pasaulē pēdējos 30 gados ir veikti daudzi zinātniski pētījumi, kas norāda, ka izglītības sistēma būtu jāapgriež kājām gaisā. Piemēram, ir zinātniski pierādīts, ka ķermeņa kustēšanās pozitīvi ietekmē mācīšanās kvalitāti un, lai mēs visu laiku būtu sekmīgi mācību procesā, mums nepārtraukti pasīva mācīšanās ik pa 45-60 minūtēm būtu jāaizstāj ar kādu aktivitāti. Ir pierādīts, ka katram mums būtu jāmācās savā veidā. Ļoti daudz pētījumi ir arī par mākslu pozitīvo ietekmi uz gandrīz visiem akadēmiskiem rādītājiem. Ir pierādīts, ka muzicēšana ir labākais smadzeņu attīstītājs. Daudzi ir norūpējušies par inženieru trūkumu un uzskata, ka to var atrisināt palielinot eksakto priekšmetu īpatsvaru skolās. Lai kaut ko palielinātu, kaut kas ir jāsamazina. Un kā pirmās parasti cieš mākslas. Iespējams, tas jūs pārsteigs, bet labāki rezultāti matemātikā būs nevis vairāk mācoties matemātiku, bet gan mūziku. Pasaulē šajā sakarā ir veikti vairāki eksperimenti, t.sk. viens Latvijā - Liepājā. Par šiem eksperimentiem vairāk stāstīšu kādā no nākamiem stāstiem.

Kāpēc šie mūsdienu pētījumi nav ieviesti skolas ikdienā? Tāpēc, ka jebkuras valsts izglītības mašinērija ir tik liela un neelastīga, ka pārmaiņas vispār nav iespējamas. Vai precīzāk, pārmaiņas nekad nav sekmīgas, jo tad, kad ilgu gadu rezultātā ar grūtībām ir panākta vienošanās tās ieviest, tad vilciens jau ir aizgājis. Mūsu mācīšanas un mācīšanās metodes sistēmu skolās vienmēr ir vecmodīgas. Sistēma netiek līdzi pārmaiņām sabiedrībā un pasaulē, kaut gan izglītībai būtu jābūt jomai, kas virza sabiedrību un pasauli, vienmēr ir vairākus soļus tai priekšā.

Vēl viena lieta, kas sabojā visu “zupu” ir tas, ka mācības lielākoties ir teorētiskas. Alegorijās runājot, mēs skolā mācāmies par ābolu, tā vietā, lai vienkārši aizietu pie ābeles, paņemtu ābolu, aplūkotu, apcerētu, izpētītu, izmērītu, izsmaržotu, izgaršotu. Mēs visu laiku esam klasē, mācāmies par to, kas ir tur ārā, tā vietā, lai vienkārši aizbrauktu vai aizietu uz to vietu, par kuru ir runa un pārbaudītu to praksē. Un bērns to atcerēsies uz visu mūžu. Viņam vairs nebūs jāatkārto, jāiet dziļumos. Viņš būtību būs izgaršojis un izpratis.

Vai novedam savus bērnus no ceļa?

Jau kādu laiku Latvijā dzirdamas runas, ka kaut kas nav kārtībā ar uzņēmējspēju veidošanu jauniešos. Vai gadījuma nav tā, ka vairāk uzņēmēju ir starp tādiem, kas skolu sistēmu ir vairāk ignorējuši un nav labi mācījušies, bijuši traucēkļi, attīstījuši savu radošumu, komunikācijas spējas, sadarbību, lai tiktu cauri sistēmai? Bet tie foršie, tiem, kam skolā labi, labas sekmes, pēc visu augstskolu absolvēšanas kļūst par darba ņēmējiem? Jo viņi tika uztrenēti sekot instrukcijām, būt kārbiņā ar ļoti daudziem nosacījumiem. Nē, šādi uzņēmēji nerodās. Viņi rodas pie daudz lielākas brīvības, kas viņiem bieži vien ir jāizcīna neesot labajam sistēmā. Skola ir jāapgriež kājām gaisā, ja mēs redzam, ka pievienotā vērtība ir tur, kas skolā skaitās aizliegts vai nevēlams. Piekrītu, ka visi beigās negribēs būt uzņēmēji, jo baidīsies riskēt. Bet ja mēs apzināti trenēsim drosmi, ja mums būs iespēja pamēģināt sevi uzņēmējdarbībā jau skolas laikā, tad daudz vairāk bērni atrastu savu patieso aizraušanos, savu profesionālo nodarbi nākotnē. Kāpēc, lai mācību uzņēmumu veidošana nekļūtu par kursu, caur kuru obligāti ir jāiziet 7.-9. klases posmā, bet ne tā kā vēlas skolotāji, direktori un ierēdņi. Ir jāaicina īstie uzņēmēji skolās, lai iedvesmo. Ir jāpiedāvā dizaina domāšanas kurss, kur tu saproti, kā 21. gadsimtā būtu jānokļūst līdz savam izcilajam produktam vai pakalpojumam, ņemot vērā arī planētas ilgtspēju un ekosistēmu. Tā, lai tu apzinātāk varētu izdarīt savu izvēli 9.klasē. Tā būtu patiesa karjeras izglītība, kas šobrīd skolā nenotiek. 

Pēdējos 2 gadus esmu runājis ar jauniešiem 9. klasē. Maijā, vienu mēnesi pirms svarīgās izvēles izdarīšanas, viņi nezin kādu ceļu iet tālāk. Un tad pieņem impulsīvus lēmumus, ko darīt tālāk. Varbūt iet līdzi draugiem? Vai paklausīt vecākiem, ka galvenais dzīvē ir stabils darbs? Tā ir cita paaudze, viņiem tas nav tik svarīgi. Bet šīs nepareizās izvēles, sekmē mūsu nākamās nepareizās izvēles. Mēs neizvēlamies arī pareizās augstskolu studijas 12. klasē. Un kārtējie valsts līdzekļi tiek ieguldīti nelietderīgi. Būtu interesanti papētīt statistiku, cik daudzi no tiem, kas studē darbojas profesijā. Domāju, ka tie ir 20 vai mazāk procentu. Tas nozīmē, ka 80% ir iztērēti salūtam. Bija forši, bet ilgtermiņa labuma nekādu.

Izglītības decentralizācija

Gana esmu kritizējis esošo pieeju izglītībai. Cilvēki, kas lasa manus stāstus, droši vien iekšēji jautā: “ Bet kādi tad ir risinājumi, vai tu pats arī ko vari ieteikt vai māki tikai kritizēt?” 

Gribu teikt uzreiz, ka superformula šeit nebūs, mums nav atkal jāiet uz kādu citu sistēmu, kur viss ir noteikts un paredzēts un tas ir visiem obligāts. Tas, kas atšķirs 20. un 21. gs izglītību būs tas, ka mēs iesim prom no standartiem, obligātām prasībām, ka katram izzināšanas ceļš būs savādāks. Kādam iespējams joprojām vajadzēs klasisko izglītību un tā būs pieejama, kādam vajadzēs valdorfedagoģiju vai montesori pieeju. Bet ļoti liela daļa ģimeņu būs ieinteresēta individuālā izglītībā. Mums nebūs jācīnās par to, kas ir labākā izglītība, nebūs ne ar vienu jāsacenšas par šo titulu, runa būs par piemērotāko izglītību, kas nebūs jāsalīdzina, runa vairs neies par kādiem reitingiem, kur skolas sacentīsies par to, kura būs labākā. Skolas būs koncentrētas tikai uz to, lai sniegtu piemērotāko izglītību katram bērnam. Un šī sacenšanās vienam ar otru pāries uz sacenšanos pašam ar sevi. Skolai pārspēt pašai sevi, skolēniem pašiem sevi.

Lai šo visu sasniegtu ir nepieciešama tikai 1 absolūti lobējama lieta – izglītības decentralizāciju, kurā valsts atdod savu varu skolām, ko vada vecāki. Vairs nekādu standartu, ierobežojumu no valsts puses, tikai ieteikumi, kuri var būt ņemti vērā, bet var būt arī neņemti. Visa atbildība par šo procesu ir ģimenēm, vecākiem, bērniem. Tas, kas krasi mainīsies jaunajā modelī būs tas, ka beidzot arī bērnam kāds pajautās, kādu skolu viņš vēlas sev, viņš būs iesaistīts jaunās skolas radīšanas procesā. Šajā brīdī bērna enerģijas barometra stabiņš sasniegs virsotni, viņš būs ļoti ieinteresēts un motivēts savu talantu un prasmju izkopšanā, savā ceļā, ko viņš vēlas iet.

Vēl viena svarīga lieta, kas mainīsies, ka informācijas apgūšanai un iekalšanai vairs nebūs tādas vērtības, kā 20 gs pieejai.  Šo paradigmu ir mainījušas tehnoloģijas, kas ļauj ikvienam pieslēgties pie jebkuras pasaules bibliotēkas, pie labākajām videolekcijām, apmācību kursiem, platformām. Vēl viens aspekts, kas būs atšķirīgs, ka mēs arvien mazāk patērēsim informāciju, bet attīstīsim spēju radīt informāciju – radīt savus stāstus, savas gleznas, savas dejas, savas rotaļas. Šeit neies runa par to, ka mēs kaut ko radītu, lai piesārņotu kopējo informācijas okeānu, kur jau šobrīd ir par daudz. Runa būs par procesu, kas mums būs terapeitisks – mēs attīstīsim spēju būt apzinātam, meditatīvam šajā radīšanas procesā, izkopsim savu literāro, mūzikas, ķermeņa, kustību, mākslas, runāšanas valodu.