IEVADS

1 - tas ir tas, kas mums bērniem jāiemāca matemātikā. Viens, Radītājs, Dievs. To mums parāda arī PIKSEĻU pasaule, kur garās virknēs notiek saspēle starp vienu un neko. Arī mums būtu ar šiem cipariem jārada, jāspēlējas, jārotaļājas, jāpriecājas, jāsmejas. Skolas šajās darbībās liek mums būt nopietniem un mērķtiecīgiem. Ka pastāv tikai viena pareizā atbilde. Tas ir pretrunā ar Dabu, pretrunā ar Radītāju.

Savos sakrālās matemātiskos stāstos es paspēlēšos ar skaitļiem un parādīšu, ka atbildes var būt dažādas un pat pretējas. Piemēram, kā jums šķiet, kāda ir atbilde uz 2+2? Lielākā daļa atbildēs, ka 4 vai paklusēs, jo sapratīs, ka te, kaut kas nav kārtībā, ja jau par šo jautāju. Atbildot no skolas sola, mums ir jāsaka, ka tas ir 4, jo citādi kļūsim par nesekmīgo, bet dzīve piedāvā bezgalīgus risinājumus katrai situācijai. Ja mēs pieņemam, ka šie nav skaitļi, bet gulbji, tad atbilde būtu, ka 2+2 = 2, bet, ja mēs varam atbildēt garākā laika perspektīvā, tad visdrīzāk, ka gulbjiem būs mazuļi un tad atbilde varētu būt 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9 u.t.t. 

Šie stāsti nebūs saprotami ar matemātisko prātu. Uzdošu pamatīgus rēbusus, spēlēsim arī šahu.

STĀSTS 1+1 = 1 

Pēdējā laikā daudz dzirdam par to, ka svarīgi ir BŪT. Būt šeit un tagad. Daudziem šķiet, ka tā būšana ir tur ārā, ārpus ķermeņa. Ja jаu mēs, šajā zemes dzīvē, esam sadalīti dualitātēs, tad vienlīdz svarīga ir gan viena, gan otra puse. Viens bez otra nekustās. Viens bez otra NEPASTĀV. Mēs nevaram gribēt vienu un negribēt otru. Tiekot pie viena, mēs dabūjam tikai pusi, kas pati par sevi nav nekas. Bez materiālā nedarbojas garīgais un bez garīgā nedarbojas materiālais. Radīšana un dzīvība rodas saplūstot abām pusēm. Šīs idejas materializāciju mēs redzam saplūstot vīrietim un sievietei. Arī labais un ļaunais ir sadalīts veselums. Kā mēs par uguni varam teikt, ka tā ir ļauna vai laba. Jautājums ir par subjektīvo situāciju un pielietojumu. Aizkursi krāsni - laba, nodedzināsi māju - slikta. 

Minēšu vēl vienu piemēru. Senatnē, lai izvilktu ūdeni no akas, bieži izmantoja lielu ratu, kuru grieza ar zirgu vai cilvēku palīdzību. Ja kāds viņus vēroja, tad redzēja, ka vieni no viņiem attālinās, savukārt citi tuvojās. Šķita, ka viņi iet pretējos virzienos. Ja mēs šo procesu vērotu no augšas, tad skaidri redzētu, ka gan vieni, gan otri iet vienā virzienā un veic vienu un to pašu darbu. Šis piemērs mums skaidri parāda, kā labais un ļaunais, ko mēs sākotnēji uzskatījām par pretējiem, patiesībā veic vienu darbu. Ja mēs iznīcināsim vienu pusi, tad kustība vairs nebūs iespējama. Nevar būt tikai garīgs vai fizisks, abas tās ir tikai daļas no viena veseluma. Tad, kad tas kļūst vienots, tad tu ESI. Tā ir sajūta BŪT.

Ja mēs skatāmies uz šaha partiju, tad redzam spēli, kurā notiek izspēle starp divām pusēm. Vieni ir baltie, otri melnie. Spēlētājiem, skatoties vienam uz otru, otrs ir pretinieks, sliktais, kas jāuzveic un es esmu tas labais, kuram jāuzvar. Kopumā tā ir viena spēle, kurā mēs esam sadalīti pusēs. Darbojoties tikai ar melniem vai baltiem kauliņiem, spēle nenotiek. 

Tā vienmēr, skatoties no vienas puses, mēs nenovērtējam vai pārvērtējam otru pusi. Vislaik notiek tāda, kā cīņa starp pusēm. Viena otru pusi izaicina, lai būtu kustība, lai būtu polarizēšanās un magnetizēšanās. Garam ir vajadzīga zeme un otrādi - zemei ir vajadzīgs gars. Tāpēc ir šī tieksme, esot uz zemes, tiekties uz garu. Tas ir mūsu magnēts pie kā mēs vēlamies pievilkties un būt tikai tajā pusē. Maldīgi ir gribēt būt tikai tajā pusē. Aizejot arvien vairāk tajā pusē, mēs tieksimies pēc sava magnēta otrā pusē - pēc zemes. Mēs gribēsim zemē ienirt, mēs gribēsim zemē izvirst. Mēs būsim noilgojušies pēc Zemes enerģijas. Pēc tās melnās, brūnās un sarkanās krāsas un tad, kad esam tumšajās krāsās līdz ceļiem, tad mūsu magnēts ir pretējā pusē - gaismā, baltumā. Mēs sākam lidot uz gaismu un šī ir mūžīgā kustība - perpetuum mobile. Kustībai inerce ir visa pamats. Tas ir pamats tam, kāpēc viss notiek, kāpēc ir jelkāda kustība. 

Vai varam no tā visa izstāties un kļūt par skatītāju šajā spēlē? Neiesaistīties vairs savā lomā. Kļūt pasīvam, bet vai tā arī nav sadalīšanās dualitātē? Kā es virzos uz kādu polu, ir skaidrs, ka otrs pols attālinās un situācija nospriegojās. Fizika. Vai ir iespēja vispār iziet no polarizācijas? Vai mēs varam izstāties no magnetizācijas?

Stāsts 1-1 = 1

Būšana abās pusēs. Vērojot, Nepiedaloties, Neiesaistoties. Bet vienalga parādīsies jautājumi - kas vēro? Notiks šī sadalīšanās starp vērotāju, vērojamo un to, kas vēro vērotāju, kas skatās vērošanā. Šajā vērošanā vēl ik pa laikam pieslēdzās EGO, atgādinādams par sevi. “Es te arī esmu, vēlos šo to sasniegt, vēlos būt nozīmīgs, vēlos saņemt uzslavas, vēlos, lai man noglāsta galviņu.” Ego, prāts  ir tikai dators, kas ir iedots mums izdzīvošanas komplektā uz zemes. Viņš mūs pieskata, lai mēs pārāk neizvirstam, neizgaistam, lai esam veselīgās attiecībās starp ieelpu un izelpu. Viens bez otra nav iedomājams. Ja tu neieelpo, tad tu nevari izelpot un tu nevari izelpot, ja tu neieelpo. Katru brīdi ir šī izšķiršanās un tie kā poli viens pie otra pievelkās, viens bez otra nevar iztikt, tāpēc turpinās šī IEELPA IZELPA. 

Mēs varam neieelpot, mēs varam vardarbīgi mēģināt neieelpot, patiešām, līdz pat nāvei. Bet nokļūstot tajā pusē, mēs atkal ieelpojam un šī kustība turpinās. Šī kustība ir nodrošināta saknē. 

Tu nevari kļūt par absolūto DIEVU, tu vari kļūt par dievu kaut kam. Virs tevis vienmēr būs dievi un zem tevis vienmēr būs bezgalīgi tie, kam tu esi dievs. Un kurš tad ir īstais dieva stāvoklis? Viss ir sava veida izpaušanās, pilnīgi viss. Vērotājs un vērojamais un VĒROŠANA. Nezinātājs jautā: “Kas es esmu?”  Zinātājs atbild: “Es esmu”. Arī šīs ir puses. Abas pastāvošas un vienlaikus neeksistējošas. Šīs divas izpausmes veido nākamo izpausmi, arī cilvēks veidojas no divām pusēm - X un Y hromosomām. Abas puses ir vajadzīgas tam, lai veidotos veselums, nākamais dievs. Bet tajā veselumā vienmēr ir puses, kas vienā brīdī ieslēdzas, sadalīšanās un saplūšana arī vienmēr ir kustībā. Perpetuum mobile. Vai šī kustība ir apstādināma? Kā mēs apstājamies vienā pusē, tā mēs paātrināmies otrā. Vai šī spēle beigsies? Tāds ir jautājums. Un kas tad notiks? Šobrīd kosmoss izplešās, bet ja viņš polarizējās izplešanās virzienā, tad vienā brīdī viņš sāks arī sarauties. Un, kas tas ir par brīdi, kurā viss bezgalīgais kosmoss ir atgriezies punktā, kas gan pastāv, gan nepastāv. Jo, ja mēs teiktu, ka pastāv, tad pēc brītiņa tas nepastāvētu. Un ja mēs sakām, nepastāv, tad pēc brītiņa jau pastāvētu. Šis ir rēbuss, pamatīgs. 

NOSLĒGUMS

Iepriekšējo stāstu nobeidzu ar to, ka mums katram ir jāatrisina šis rēbuss. Tā ir ŠAHA partija, kas mums katram ir jāizspēlē. Kādu stratēģiju izmantot? Tā ir spēle ar konkrētiem noteikumiem, principiem.  Pasaule turās uz principiem. Ja principi nebūtu, tad nebūtu pasaules, spēles. Karmas likums ir viens no galvenajiem šajā spēlē. Karma ir Spēles sargsuns. Ko sēsi, to pļausi. Sadaloties, esot kādā no pusēm, viņa darbojās. Karma uz mums attiecās, kamēr esam spēlē. 

Bet kurā brīdī spēle pārtrauc būt spēle? Tas būtu ārpus lauka, kur darbojās principi, bet vai tāda vieta ir? Vai tas varētu būt punkts, kur viss atgriežas? Bet arī tā ir pāreja, pāreja uz otru pusi. Pasaules, visuma izplešanos pieņemsim par PLUSU.  Šobrīd vislaik notiek kustība plusos - miljoni, miljardi, triljoni, biljoni, ziljoni. Notiek uzvilkšanās, kas veicinās atgriešanos. Mums šķiet, ka uz nulles punkta, bet tur viss savukārt aizies mīnusos. Miljons, miljards, triljons, biljons, ziljons. Uzvilksies un atkal atgriezīsies.  Bezgalības zīme. Perpetuum mobile. 

Kurš var skaidri pateikt, ka šeit spēle beidzās? Ja kādam arī ir viedoklis, pārliecība ir mainīga, tāpēc, ka viss mainās. Vai nu mēs traucamies pluss vai mīnuss virzienos. Ceļamies vai krītam. Visu laiku ir kustība. Perpetuum mobile.