Ar lielu varbūtību piedzīvosim arvien lielāku brīvības ierobežošanu šī brīža sistēmās, ko saucu par EGOsistēmām. Egosistēmu mērķis nav katra cilvēka labklājība, ilgtspēja un brīvība, tās ir būvētas, lai vieglāk un labāk klātos tiem, kas šīs sistēmas vada, tad tiem, kas šajās sistēmās strādā. Un pēdējie ir cilvēki, kas saņem unificētus, nevērtīgus pakalpojumus, kam ar katru mirkli zūd vērtība. To mēs pieredzam konvencionālās sistēmās - medicīnā, izglītībā, politikā, lauksaimniecībā, aizsardzībā u.t.t. 

Cilvēka apziņa mainās nepārtraukti (sīkāk par šo ŠEIT), liela daļa vairs nav gatava pakļauties absurdām komandām, ārstēt sevi ar līdzekļiem un attieksmēm, kas patiesībā grauj cilvēku, izglītot bērnus veidā, kas noved viņus no ceļa, ēst pārtiku, kas tuvāka jau ir indei nevis barībai, nepārtraukti aizsargāties pret valdības izsludinātiem rēgiem. Ko šādiem cilvēkiem darīt? Viņiem vairs nav aktuāli ar kādu karot, kādam kaut ko pierādīt. Viņi arī vairs nevēlās savu enerģiju ziedot tam, kas vēršās pret viņiem, kas kļuvis jau arhaisks, kura pamati jau ir sašķiebušies. Šo cilvēku vilkme ir veidot savādāku sabiedrību, kas balstīta kopējā labumā un kopējās cilvēku vērtībās - brīvībā, mīlestībā. Manuprāt, šo cilvēku apziņas līmeni ir sasnieguši apmēram 10 % cilvēces, bet tas ir pietiekami, lai pasaule mainītos līdz nepazīšanai. Lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk, šiem cilvēkiem ir jāizstājas no spēles, kuras noteikumus nav iespējams izmainīt. Šo cilvēku uzmanība un enerģija ir jāiegulda būvējot alternatīvas EKOsistēmas, kurā pazūd vara, kas ir manipulatīva pēc būtības. Ekosistēma ir pielīdzināma dabas procesiem, kas spēj pašvadīti darboties. Ja Dabai netraucē, tur viss zied un plaukst, viss sakārtojās pats par sevi. Būtisks ekosistēmu un dabas likums ir sadarbība un došana, dalīšanās ar to, kas ir man. Šādā veidā mēs visi varam būt nodrošināti ar visu un dzīvot pārticībā, darīt darbus, iet ceļus, kas ir katram aicinoši.

Ar ko tad sākt? Pirmajiem tas ir visgrūtāk, jo nekurienē ir jārada kaut kas. Kad cilvēki redzēs, ka ir alternatīvas, kurās mēs varam iziet no verga pozīcijām un nebrīves, tad šī kustība var attīstīties lavīnveidīgi un egosistēmas var vienā brīdī sabrukt. Būtu jāveido platformas, kas savā starpā būtu satīkloti ar citām līdzīgām platformām. Lai saprotamāk, sauksim tās par Dabas ciematiem. Šajos ciematos cilvēki izveido dzīvošanai piemērotus apstākļus, kas ļauj tiem būt paēdušiem, zem jumta esošiem, apģērbtiem. Šis ir pats sākums. Sākumā tam būs nepieciešama noteikta investīcija, lai ieietu ciklā, kad platforma kļūst pašpietiekama. Šeit ir jautājums par zemes vietu ciematam. Varbūt, ka šāda vieta jau ir kādam no potenciālās kopienas, varbūt, ka ir jāiegādājās kāds īpašums, lai varētu tādu sākt veidot. Iespējams, ka sākotnēji apstākļi būs šaurāki un spiedīgāki, bet pakāpeniski kopējiem spēkiem katram var uzcelt savu mitekli. Manā pieredzē vienkāršu mājiņu var uzcelt 2 mēnešos ar resursiem, kas ir pieejami uz vietas (koks, māls, salmi, spaļi, kaļķis, niedras). Pārtika visdrīzāk sākotnēji būs jāiegādājās ārpusē, bet būtu jāstrādā pie plāna, lai ar katru nākamo sezonu dzīvošana kļūtu pašpietiekamāka. Var tīkloties ar līdzīgiem ciemiem un mainīties barterī rudenī. Var apdomāt arī dažādu dzīvnieku turēšanu (vistas, kazas, aitas, govis, zirgus). Vajadzētu papildus studēt permakultūru, biodinamisko lauksaimniecību, kas var nest labus un veselīgus augļus, kas ar laiku sāks nest peļņu kopienai. Vēl viena sākotnējā investīcija būtu darba instrumentos (būvniecība, dārzniecība, saimniecības uzturēšana). Šis ir pats sākums, kurš nepieciešams, lai mēs justos drošība spert nākamos soļus ceļā uz savu brīvību, dzīvošanu starp cilvēkiem (nevis pilsoņiem) mīlestībā un labklājībā.

Tālāk būtu jāveido tādas izglītības platformas, kurā katrs bērns un pieaugušais attīsta savus talantus un realizē savus aicinājumus būt tam, kas mēs esam, pirmkārt jau cilvēkam, otrkārt integrālai būtnei ķermenī, prātā, dvēselē un garā, kurā kādai no šīm daļām nav vara un priekšrocība, bet tā ir integrāla sistēma, lai mēs pilnvērtīgi spētu būt klāt šajā zemes dzīvē, saprast sevi un otru, piedzīvot mīlestību, brīvību un vienotību. 

Paralēli būtu jāveido aktivitātes, kas sekmē visu mūsu daļu veselumu un veselību. Veselības uzturēšana nav cīņa ar sekām, bet gan darbs ar cēloņiem, kur mēs dzīvojam tā, lai slimība iet mūsu sētai garām. Mums ir jāuztur ķermeņa spēks un prāta skaidrība, mums ir jāiegūst dvēseles miers un jāsasniedz gara vienotība. Mums ir jāiepazīst augu pasaule, kas ir pilna ar dziedinājumu ikkatram mūsu neveselumam.

Mums katram ir jāseko saviem aicinājumi un jākļūst par sava amata meistariem, ko mēs izkopsim dzīvojot kopienā. Darot darbus, ko mēs mīlam, mēs ar šo mīlestību aplaimojam visus savējos. Dzīvojot šādā kopienā, mēs atrodamies mīlestības okeānā, kas ļauj mums piedzīvot patiesu dzīvi un laimi. 

Šī ir mūsu sajūta un redzējums, mēs pošamies DABĀ. Kurš vēlas pievienoties?