Apakšas vairs negrib, augšas vairs nevar
Šis teiciens raksturo brīdi pirms lielām pārmaiņām. Sarunas un vienošanās vairs nav iespējamas. Intensitāte ar kādu to novērojam kļūst fenomenāla. Gandrīz vai katru dienu apliecinājums impotencei un arogancei. Kaut kādā ziņā potences trūkums ir aplipinājis visus, jo apakšas bez negribēšanas arī vairs nevar un augšas vairs negrib. Varas tēlotāji ir samulsuši, jo ir nozākājuši un sadedzinājuši tiltus ne tikai ar austrumiem, bet beigās, kā izrādījās arī ar rietumiem. Kam tagad kalpot, ko tagad klausīt? Varētu teikt, ka neleģitīmā vara lemt karājas gaisā. Vai ir gribētāju tai pieteikties? Saprotams, ka pieredzēsim dekorāciju maiņas, ja gribēsim šo visu novērot no malas, baltais jātnieks-buldozerists tam ir jau iecerēts.
Un kā ar mums, cilvēkiem, šajā zemē? Vai ir palielinājusies vēlme pašnoteikties, uzņemties atbildību lemt par savu zemi un ģimeni? Labākā iespēja teikt savu vārdu un paturēt balsi lemt par sevi ir laikos, kādi ir izveidojušies tieši šobrīd. Absolūts varas vakums, nenoteiktība, līdzšinējo valsts robežu pārzīmēšana, varas polu maiņa, jauni spēles noteikumi un sistēmas.