Esam gājuši garu mājošanās ceļu. Pirms 10 gadiem dzima mūsu pirmais bērns. Tas notika mājās. Bērns dzima savā tempā, kā juta labāk esam. Pilnīgā saspēlē ar dzīvi un savu mammu. Doma pa mājdzemdībām atnāca kādu laiciņu pēc bērna ieņemšanas. Šādi lēmumi ilgu laiku skaitījās netradicionāli, jo par viņiem nevēlējās dzirdēt ne ārsti, ne lielā mērā arī paša ģimenes. Tas bija drosmīgs lēmums tajā kontekstā, kas bija pirms 10 gadiem. Bet pārvarējām sevi, kļuvām stiprāki un brīvāki. 

Kad tu uzkāp uz savas takas, tev viņa ir jāiemin, jo sen te neviens nav gājis. Nāca nākamie izaicinājumi un pārbaudījumi. Tā mēs pirms 2 gadiem pārcēlām arī visu bērnu izglītības procesus mājās. Bērni mācās mājmācībā, aug savā tempā, kā viņi jūt labāk esam. Pilnīgā saspēlē ar sevi un pasauli. Tā mēs esam nonākuši līdz mājdzīvei, kas ir dzīve laukos, kur visa tava dzīve norisinās ap tavām mājām. Šo saspēli vēl veidojam, bet esam apguvuši, ka jādara to savā tempā, kā jūtam labāk esam. Pie apvāršņa ir kaut kas parādījies, kam dosim jaunvārdu - mājveseļošanās. Tava labākā dziedznīca ir tavas mājas. Arī ķermenis ir tavas mājas, kas vislabāk zin, kā dziedināt un veseļot sevi. Mēs zinām, ka CEĻŠ ir bezgalīgs, kur paveries, tur vari iet, ierobežojumu nav, ja prāts tos neuzliek. Mēs ejam uz mājām, kas ir viss Universs.