MŪNA - jeb kā mēs pārcēlāmies uz laukiem
Ātrums, kādā pārcēlāmies uz laukiem, pārsteidza ne tikai apkārtējos, bet arī mūs pašus. Daudz maģisku notikumu ap to, kā vieta mūs atrada un izvēlējās, bet arī tad, kad vieta jau bija mūsu, nebija plānots ziemu pārlaist tur, jo māja bez ūdens, kanalizācijas, nebija pat āra tualetes, aka nesataisīta. Arī krāsns efektivitāte vēl nebija pārbaudīta un malkas šķūnī nebija. Bija plāns ik pārnedēļu aizbraukt uz dažām dienām un padarboties, lai lietas ātrāk uz priekšu iet un vienā brīdī varam ievākties.
Pirmajā reizē palikām uz 3 naktīm un sapratām, kas ir patiesie šīs mājas saimnieki - peles, kas netraucēti tukšā mājā bija saimniekojušas jau gadus 15. Otrajā braucienā pavadījām šeit jau nedēļu. Naktis bija piedzīvojumiem pilnas un pusgulētas. Braucām atpakaļ domīgi par šo kārtību. Arī peles palika domīgas un nolēma nostiprināt savas pozīcijas.
Kad atgriezāmies trešo reizi, bijām pārsteigti. Pirmkārt, mēs netikām mājās, jo no iekšpuses bija aiztaisīts krampītis. Varam tikai minēt vai tas ir peļu saprāts, vai nejaušība pie durvju aizvēršanas. Otrkārt, viņas bija iekārtojušas māju mūsu ŠAMBUNGĀS, ko bijām atstājuši iepriekšējā reizē. Bungas bija sagrauztas un pieķēzītas. Atkāpei jāsaka, ka šīs bungas nospēlēja būtisku lomu konkrētā lauku īpašuma ieguvē, situācija likās sarežģīta, bet mēs pabungojām un atstājām to izlemt Visumam. Paļāvāmies. Kā vēlāk atklājās, pēc Maiju kalendāra bungas bija taisītas dienā, lai kalpotu tikai 1 misijai. Un tā bija darīta.
Vārdu sakot, nespēja iekļūt mājās un pēc tam, atklājot mūsu svēto instrumentu sabojāšanu, emocijas sakāpa un sajutos, ka ir pieteikts karš jaunajiem pretendentiem uz šo īpašumu. Tad nu sākām zvanīties un jautāt draugiem, kam jau bija izveidojusies sava pieredze laukos, kādi ir ieteikumi cīņā ar pelēm. Viennozīmīgi, kā labākais risinājums tika ieteikts KAĶIS. Te mēs atkal ieslīgām pārdomās, jo kaķis jau ir kā vēl viens bērns, par ko jāuzņemās atbildība, bet gribējās saglabāt vēl teorētisku brīvību, lai nepiesaistītos vietai. Bet katra nakts, kurā peles turpināja atgādināt savu statusu, mūs tuvināja domai par kaķi. Tā kā kādu laiku jau esam plūsmā, piedāvājums atnāca ātri. Vienam no mūsu kaimiņiem vecāku saimniecībā tieši bija 2 pretendenti uz šo lomu. Ar labām atsauksmēm, labi sava darba darītāji. Teicām, ka esam ieinteresēti šādā piedāvājumā. Kaimiņš ašs pusis, divreiz nav jāsaka, pēc mirkļa jau bija pie kaķiem un atsūtīja foto ar pretendentiem. It kā izvēlējāmies, bet pārliecināti nebijām, kaut kaķis bija tieši tāds, kādu vēlējāmies. Kamēr domājām, kaķis atradās jau mājās. Jau pirmajā naktī ar kaķi mainījās saimnieki, no pelēm vairs ne miņas. Pēc pirmās kārtīgi gulētās nakts sapratām, ka problēma ir atrisināta, bet… Kaķi neturas pie cilvēkiem, kaķi turas pie vietas. Un šīs lauku mājas bija viņas mājas.
Peles un Kaķis bija nokārtojis mūsu likteni. Mēs pārziemojām laukos un esam pateicīgi par šo pieredzi, kurā plūsma mūs iemeta it kā nesagatavotus. Tā mēs pārcēlāmies uz laukiem. Kaķi nosaucām par MŪNU. Mūnas mājvieta ir Miera Vieta. Tā pati, kas mums.
