Saruna ar sevi I. Dzīvības un nāves jautājums
Nav tā, ka mēs esam tikai dzīvi. Mēs esam arī miruši, atrauti ķermenim. Katra mūsu ieelpa un izelpa par to liecina. Ieelpa ir dzīvība, radīšana, izelpa miršana, novecošana. Mēs katru brīdi atrodamies starp šīm dimensijām, mēs pieredzam savu atdzimšanu un bojāeju. Ja tu esi dzīvs, tad tava nāve vienmēr ir klātesoša, savukārt, ja neesi inkarnējies, tad viemēr ir iespēja kur dzimt. Šis ir mūžīgs jautājums, kas liek mums aizdomāties.
- Tu vienlaicīgi atrodies abās pusēs. Tev atliek to tikai novērot. Matērija bez gara nevar pastāvēt un šis process ir abpusējs, arī garam ir vajadzīga matērija, lai izpaustos, radītu.
- Vai tas nozīmē, ka nomirstot saglabājas ķermenis, matērija?
- Tu sastāvi no ļoti daudziem ķermeņiem, ar savām acīm tu spēj saskatīt tikai savu fizisko ķermeni, bet tev piemīt arī smalkāki ķermeņi. Lai pastāvētu kā individualitāte šajā dieva matriksā, tev ir vajadzīgs kāds ķermenis, bet tam mirstot tu ar laiku nomet daļu no saviem smalkākiem ķermeņiem - ēterisko, astrālo un mentālo.
- Bet kāpēc es to ikdienā nepieredzu?
- Jo tu esi neapzināts. Tavs prāts piedalās lielajā dzīves skrējienā no pagātnes uz nākotni. Tu vari pieredzēt to, ja pārstāj pasauli sadalīt, ja vari apklust un vairs neelpot.
- Vispār pārstāt elpot?
- Kaut uz brīdi, starp ieelpu un izelpu ir punkts, kurā tu kļūsti par novērotāju šai dzīvības un nāves dejai.
- Vai mēs varam šajā spēlē nepiedalīties?
- Jā, tu vari tikai novērot savu dzīvi, nāvi vai pēcnāvi. Novērot neiesaistoties un neiejaucoties. Kad tu esi šajā stāvoklī, tad atkāpjas gan dzīve, gan nāve, robežas vairs nav tik izteiktas, arī tavas personīgās robežas kļūst izplūdušākas, tu uz brīdi pat apjūc vai tu gadījumā neesi visa pasaule.