Kaut pastalās, bet uz…
Pirms 30 gadiem ar šādu saukli vēlējāmies piedzīvot patiesu brīvību, vēlējāmies pamosties no komunistiskā murga, kas mūs bija nomocījis jau gadus 50. Tā dēļ bijām gatavi daudz ko ziedot, no daudz kā atteikties vai daudz ko neiegūt. Bijām vienoti savā mērķī pārvarēt bailes un nokļūt labākā pasaulē. Šobrīd, gadus 30 pēc atmodas mēs pieredzam līdzīgu situāciju, kurā mēs atkal atskārstam, ka esam sapņojuši un bēgot no vilka nokļuvuši pie lāča. Mēs esam ieraudzījuši arī kapitālistiskā un demokrātiskā sapņa murgus un cerams, ka līdzīgi, kā pirms gadiem 30, esam gatavi daudz ko ziedot, lai kļūtu brīvi, sāktu dzīvot cilvēcīgākā un labākā pasaulē. Šobrīd mūs spiež iet ceļu ar ko nerezonē mūsu sirds, ceļu, kas var novest jaunā verdzībā un pakļautībā. Lai tas nenotiktu, katram no mums ir jāizstājās no šīs spēles, no spēles noteikumu ievērošanas.
Kas ir tas no kā tu varētu atteikties, lai piedzīvotu patiesu brīvību?
Vai tu būtu gatavs dzīvot dzīvi pilsētā arī bez brīvības?
Vai tu vari iztikt bez ballītēm un pasākumiem, kafejnīcām un lielveikaliem?
Vai tu vari iztikt bez pilsētu skolām saviem bērniem?
Vai tu vari iztikt bez kļūšanas par labāko, skaistāko, bagātāko, slavenāko, mīlētāko vai foršāko?
Vai tu vari iztikt bez vecās sistēmas darbiem, lai apmaksātu šo sacenšanos par tituliem?
Arī aizejot no šīs izrādes, mums ir jābūt skaidram mērķim, lai bēgot no lāča nenokļūtu pie lauvas. Mums vairs nevajag gaidīt kādu, kas mūsu vietā izvirzīs mērķi, uzņems mūs savā aprūpē. Mums pašiem ir jāizvirza savs mērķis dzīvot cilvēcīgākā, mīlošākā, viedākā pasaulē, kur vara vairs netiek izmantota, lai šķeltu un paverdzinātu. Mums jākļūst atbildīgākiem un drosmīgākiem, lai spertu pirmo soli pretim šādai pasaulei.