Valsts kā krāpnieciska organizācija

Arvien vairāk cilvēku sāk uzdot jautājumus par to, kas patiesībā ir valsts. Kas tas ir par nodibinājumu, kurā viss ir apgriezies kājām gaisā, kur kalpi ir kļuvuši par kungiem? Vai kalpiem ir dots deliģējums, vara apspiest un iznīcināt varas deliģētājus? Vai tai ir atļauts ierobežot varas deliģētāju pamattiesības? Vai tai ir atļauts pakļaut bioķīmiskiem eksperimentiem šīs organizācijas cilvēkus? Vai tai ir atļauts atņemt darbus, iztikas līdzekļus cilvēkiem, kam ir savādāks viedoklis par globāli noteikto? Jautājumu daudz, bet atbildes briest.

Pēc būtības, valsts ir organizācija ar noteiktiem mērķiem un uzdevumiem, noteikumiem tos sasniegt. Tie, kas ir saskārušies ar jebkādas organizācijas (SIA, biedrības u.c.) dibināšanu, saprot, ka dibināšanā kopā sanāk ieinteresētie cilvēki, kas sastāda statūtus, konstitūciju, satversmi, koplīgumu vai nolikumu, kuros apraksta mērķus, organizatorisko struktūru, pārvaldību, vadītāju atskaitīšanās kārtību. Sanākušie ievēl vadību, kas regulāri atskaitās par padarīto organizācijas biedriem un tiem ir tiesības atsaukt, iecelt, mainīt un visādā ziņā pārvaldīt visu, kas ietilpst organizācijas robežās. Šādai pašai kārtībai būtu jābūt arī tādai organizācijai kā valsts, taču nekas no tā, kas notiek ikvienā organizācijā, nenotiek valsts pārvaldē. Valsts dibināšanā nav piedalījies cilvēku kopums, cilvēki nesastādija organizācijas noteikumus, viņiem nekad nebija iespēja šos noteikumus apspriest un apstiprināt. Nekas no organizācijas pārvaldības principiem netiek realizēti valsts pārvaldībā.

Jebkuras organizācijas statūti attiecās tikai uz organizācijas biedriem, nav iedomājams, ka Rimi iekšējie noteikumi varētu attiekties uz Citadeles darbiniekiem. Taču valstīs kā organizācijās tas netiek ievērots un cilvēkiem ar varu liek pakļauties citas juridikcijas noteikumiem. No jebkuras organizācijas cilvēks var izstāties, taču valstis māna savus pilsoņus, ka šādas tiesības tiem nav dotas, tās atskaita no nodibinājuma tikai tad, kad esi iestājies citā nodibinājumā. Šādā krāpniecība tiek piekopta visās valstīs, lai neļautu cilvēkiem pamest šīs firmas, fikcijas, aplokus.

Valstī kā organizācijā cilvēki iekļūst pateicoties nezinošiem vecākiem, kas piedzimstot pakļaujas šīs vietas diktatūrai un piereģistrē cilvēku kā personu. No šī brīža cilvēks skaitās organizācijas biedrs uz ko attiecās organizācijas noteikumi un pienākumi. Parasti organizācijās var iestāties biedri, kas ir rīcībspējīgi un saprot notiekošo, taču valstīs šādas izvēles nav dotas. Lielākā daļa cilvēku nesaprot atšķirību starp terminiem “persona” un “cilvēks”, lielākai daļai tie liekas sinonīmi, taču atšķirība ir milzīga. Personas gadījumā, tu iegūsti lomu, kur tev tiek noteiktas robežas, pienākumi, iezīmētas dzīves ceļa kontūras. Cilvēka gadījumā tev ir brīvība izvēlēties kādā pasaulē vēlies dzīvot, kādu dzīves ceļu iet, tavs orientieris ir Kosmiskie likumi un sirdsapziņa. Persona ir fikcija, izdomājums, kas dabā nepastāv, tāpēc lielākoties pilsoņu dzīve notiek kā izdomājums, teātris. Pasaule ir izslāpusi pēc patiesas dzīves, patiesa piedzīvojuma, kurā cilvēks ir pametis iedomu pasauli un sāk dzīvot patiesu un pilnasinīgu dzīvi, kurā ir apzinājies sevi par cilvēku (human), kas ir saistīts gan ar materiālo (Zeme, ķermenis kā tās daļa) pusi, gan garīgo (Dievs, Gars, Dvēsele). Kad kādi 20-30 % cilvēki būs to aptvēruši un apzinājušies, tad mainīsies pasaule kurā dzīvojam. Pāriesim no izdzīvošanas režīma personas statusā uz dzīvošanu kā Zemes cilvēki, kam nav vajadzīgi vairs kungi, robežas, kari un organizācijas.

6 komentāri - Valsts kā krāpnieciska organizācija

Komentēt