Dzīvs vai miris, būt vai nebūt?
Kas apliecina to, ka esmu dzīvs vai miris? Vai tas ir tikai ieraksts papīros, dzimšanas vai miršanas apliecībā? Dzīvs ir tikai katrs mirklis, kur esmu klātesošs, ne pagātnes atmiņas, ne nākotnes cerības un perspektīvas tādas nav. Vai esmu klātbūtnē dzīvei, kas dzīvi izdzīvojas caur mani? Vai esmu dzīvei atvērts vai tomēr sekoju normām, kārtībām un rīkojumiem, kas atkal ir fiksēti kādos tur papīros no mirušo pasaules? Un kā ir ar manām attiecībām, vai tās ir dzīvas, vai tajās ir dzīvības plūsma? Un kā ir ar mana talanta došanu, dāvināšanu pasaulei? Vai daru to, kas ir mans aicinājums, vai sekoju savai sirdsbalsij? Un kā ir ar bērniem, vai ļauju viņiem piedzīvot dzīvu dzīvi vai tomēr atkal šabloni, nākotne un ierobežojumi? Cik dzīva var būt bērniem izglītība, kuras koncepts ir radīts pirms vairākiem gadsimtiem? Dzīvs ir tas, kas radies mirklī caur dzīves, dzīvības plūsmu. Cik dzīvs es patiesībā esmu? Cik atvērts dzīvei? Cik pieņemošs un paļāvīgs tam, kas vēlas caur mani izspēlēties? Kā tad ir patiesībā, vai esmu dzīvs vai miris?
