Konvencionāla ir arī medicīna. Viņa koncentrējas uz slimībām un tādas arī atrod. Mums ir jākoncentrējas uz veselību, proaktīvi jādara viss, lai mēs būtu veseli. Jāēd tā, lai mēs būtu veseli un arī jābadojas tā, lai mēs būtu veseli. Pasaulē jau ir ļoti daudz pētījumi, kas parāda, ka mūsu īstās smadzenes ir vēderā un tas, kā viņas jūtas, atspoguļojas mūsu emocijās ārpasaulē. Uz mūsu ādas, mūsu sajūtās, sāpēs. Mēs būsim pilnīgi veseli, ja vesels būs mūsu vēders. Un lielā mērā tas būs atkarīgs no tā, kādu pārtiku mēs lietojam, vai dodam vēderam atslodzi. Un šeit mums ir izvēle – ēst to, kas gatavots egoistiski (konvencionāli) vai ekoloģiski (bioloģiski), domājot labu par gala lietotāju. Mēs tiešām apēdam vai nu sliktas, egoistiskas, traumējošas emocijas vai apēdam mīlestību, prieku, laimi. Dots devējam atdodas. Ko dosim vēderam, to viņš atgriezīs atpakaļ caur emocijām, pašsajūtu. 

Medicīna ir veidota ap to, lai vieglāk būtu strādāt personālam, nevis, lai sirdzējs justos labi. Pat ienākot pasaulē jaunai dzīvībai, slimnīcā viss tiek veidots, nevis, lai māmiņa un bērniņš justos labi, bet, lai personālam būtu vieglāk strādāt. Iespējams, kādam ārstam beigsies dežūra, un viņš gribētu paspēt savās darīšanās vai aiz durvīm gaida jau nākamā māmiņa, tad jaunajai māmiņai piedāvās pastimulēt dzemdības, kas nebūs dabiskas. Tas būs konvencionāls iznākums. Bērns pasaulē būs ienācis caur vardarbību, augsnes noplicināšanu. Arī ārsti šajā brīdī domāja par peļņu. Es varu tā runāt, jo esmu piedzīvojis, ko nozīmē mājdzemdības, kur centrā ir māte un bērns, kas tuvojas un, ko nozīmēja atrasties dzemdību namā, kur centrā ir personāls. Visvairāk mani fascinēja, ka pēc personāla reglamenta 6 no rīta ir jāatnāk un “jānošauj” māmiņa (ir tāds instruments, kas mēra temperatūru). Kāpēc, lai to neizmērītu, kad māmiņa ir pamodusies. Priecīga, laimīga. Viņai noteikti pat asinssastāvs būtu labāks, ja veiktu analīzes. Bet diemžēl viņa tika pamodināta ar “šāvienu”.

Tad nu esam nonākuši līdz manai mīļajai tēmai - izglītībai. Vai neredzat sakarības ar konvencionālo pieeju lauksaimniecībai, lopkopībai, medicīnai? Mūs sadzen klasēs (uz katru 1,5 m2, šobrīd tiek palielināts uz 2 m2), sašķiro kā tādus broilerus, pēc parametriem, kas ir līdzīgi, lai skolotājiem būtu vieglāk mūs apkalpot. Mēs, kā cilvēki, kas ar degošām acīm ir atnākuši izzināt, neesam galvenie. Galvenie ir apmācību operatori, brigadieri, komandieri. Mēs, kā ekosistēma, esam atnākuši uz skolu ar savām interesēm, saviem talantiem, prieku, bet tas nevienu neinteresē. Mums ir jāapgūst programma. Un visiem vienādā apjomā, ātrumā un vecumā. Un mēs kā lopi tiekam virzīti uz nokaušanu – izlaidumu, aiz kura mēs gandrīz visi jau būsim ļoti noguruši, darot to, kas nav mans, mana ekosistēma, nelaimīgi, jo neatrodamies uz savas takas, zaudējuši savu bērnības radošumu un ģenialitāti. Nopietni, paklausīgi, jo tādus mūs visus padarīja konvencionālā izglītība. 

Ja tu sajuti un saprati, kas ar šo stāstu tiek nodots, kā tu dzīvosi tālāk? Kā tu jutīsies lielveikalā, kas ir uztaisīts domājot tikai par savu peļņu, kur lielākoties visi produkti ir radīti domājot par peļņu, nevis cilvēka veselību? Kā tu laidīsi savus bērnus uz skolu, kurā viņi pazaudēs savu ekosistēmu? Kā tu varēsi uzticēties ārstiem, kas ir instruēti, kā tev notirgot zāles, kas neatrisinās tavu problēmu? Kā tu varēsi uzticēties cilvēkiem, kas domā tikai par sevi?

Sākam ar sevi, ar došanu citiem, ar būšanu kopā ar saviem bērniem, ar sevis lutināšanu, sniedzot labāko savam ķermenim, dvēselei un garam.

Kādā pasaulē tu gribētu dzīvot?