Ielūgums uz deju
Dzīve ir dejotājs, kas caur mums piedzīvo daudzas un dažādas dejas. Jo esam autentiskāki, jo deja dzīvīgāka. Dzīvojot sabiedriskā nosacītībā, tās disfunkcionalitātē, dejas var līdzināties viena otrai, jo ir bailes nespēlēt lomas, neievērot noteikumus un kārtības. Kā tad es tagad nebūšu noteikts vīrietis ar noteiktu pieredzi, uzvedības manierēm un īpatnībām? Kā es tagad nebūšu latvietis, budists vai republikānis? Mūsu ego tas šķiet dzīvības un nāves jautājums, mums šķiet, ka atteikšanās no tradīcijām būtu nodevība pret kaut ko. Bet dejotājs tikmēr gaida, kamēr izpēlēsimies savās iedomu smilškastītēs, kamēr novalkāsim savas lomas un maskas, kamēr sapratīsim šo falšo dzīves imitāciju un mūsos radīsies neizmērojamas slāpes pēc kaut kā dzīva.
Dejotājs tevi ir uzaicinājis uz deju tev piedzimstot. Viņš tev ļāva nobriest fiziski, mentāli un garīgi. Viņš tev ļāva izdzīvoties EGO uzburtajā pasauli, kurā tu traucies uz iluzoriem mērķiem, piedzīvoji neskaitāmas lomas, pieķēries mantām un cilvēkiem, bet viņš joprojām gaida tevi uz deju, lai piedzīvotu visa universa saplūšanu vienā mirklī, visa vienotību. Ieglūgums uz deju ir beztermiņa.