Stāsts par atkarību un pieaugšanu
Ievads
Mēs esam nokļuvuši punktā kurā jāizvēlas. Vai paliekam, kā pusaudži, vēloties joprojām neuzņemties atbildību par savu dzīvi un vēloties, lai ir tādi, kas mūs aprūpē. Šobrīd palikšana šajā valstībā nozīmē, atdot savu ķermeni, ceļu, brīvību un dzīvi, kādam, kas tev turpmāk noteiks spēles noteikumus, kārtības un ierobežojumus. Šajā gadījumā nekas daudz nemainīsies, tikai analogā verdzība tiks aizstāta ar digitālo.
Ja esi nobriedis kļūt par pieaugušo, tad pilnā mērā ir jāuzņemās atbildība par sevi un notiekošo. Caur šo ceļu tu atgūsti sevi, brīvību un dzīvi, kam nebūs vairs noteikumi, tikai ceļavējš, kas tev pašam jānoķer.
1. daļa ATKARĪGO HIMNA
Es esmu atkarīgais, jo nespēju pats ar savu dzīvi tikt galā. Es nevaru visu izaudzēt vai samainīt, es esmu atkarīgs no veikaliem. Lai es tajos varētu iepirkties, man ir vajadzīga nauda. Es esmu atkarīgs no darbiem, lai nopelnītu naudu.
Iekļūstot darba ņēmēja un devēja virpulī, man rodās jaunas atkarības. Lai es varētu kādam strādāt, man ir vajadzīgas sasodītās skolas, kur nogrūst savus bērnus, es esmu no viņām atkarīgs.
Lai es varētu nepārtraukti piedalīties šajā žurku skrējienā, man ir vajadzīgi ātri risinājumi atveseļošanās jomā. Nav būtiski par kādu cenu, man vajag šeit un tagad. Un farma to sola, es esmu atkarīgs no šīs medicīnas sistēmas.
Es pelnu naudu un, lai es varētu turpmāk izturēt šo skrējienu vāveres ritenī, man vajag ik pa brīdim no tā atslēgties. Es esmu atkarīgs no ceļojumiem un izklaidēm.
Tā kā nespēju par sevi parūpēties, uzņemties par savu dzīvi atbildību, tad man ir vajadzīgi vadītāji, kas mani izrīko, nosaka, ko es varu darīt, ko nē, kur varu iet, kur nē, vai man špricēties vai nē.
Kuģis jau grimst, bet es nevaru atlaist kuģa bortu. Tika daudz laika un naudas es tajā visā ieguldīju, es negribu to visu pazaudēt. Man ir cerība, ka kuģis nenogrims un es varēšu turpināt peldēt kā līdz šim. Dievs, svētī ATKARĪGOS!
2. daļa ES KĻŪSTU PIEAUDZIS
Atšķirība starp pusaudzi un pieaugušo ir tā, ka pēdējais uzņemās atbildību. Pieaudzis cilvēks savā dzīvē nevienu vairs nevaino, uzņemās atbildību par visu - par savu veselību, par savu un bērnu izglītību, par savu dzīvi, kā dzīvot, kur doties, kā darboties. Neviens vairs nav augstākstāvošāks par mani, neviens vairs nevar man noteikt, kā man būt, jo es uzņemos atbildību. Man vairs nav vajadzīgas armijas un policijas, man vairs nav vajadzīgas skolas un slimnīcas, man vairs nav vajadzīgas valdības un saeimas. Es esmu atbildīgs un brīvs. Es atbrīvoju visas savas atkarības un atraisu verdzības saites, mani vairs nevajag aprūpēt un pasargāt.
Starp mani un Radītāju nav starpības un starpnieku. Neviens nav augstākstāvošāks par otru. Nav līguma, nav likuma. Tikai savstarpēja vienošanās ir pamatā jebkurai dzīves izpausmei.
Nobeigums
Zeme savu izvēli ir izdarījusi, viņa ir pieaugusi un radījusi citu pasauli, kurā ir aicināti arī pieaugušie cilvēki. Cilvēkam ir jāizšķirās, kā būt turpmāk, palikt aprūpējamam cilvēkbērnam vai kļūt par Cilvēku? Kādu ceļu mīsi tu?