NOTEIKTĪBAS ŽŅAUGOS. Ceturtais stāsts par robežām
Dzīvojot nemaz nemanām, kā cilpa savelkās, nemanām, kā mūsu radošums tiek zaudēts. Radīšana, radošums ir vērtīgākais, kas cilvēkam piemīt. Vai ir iespējami risinājumi šajā traģēdijā? Ir. Jāņem vērā, ka prātam ir tendence virzīties uz noteiktību, kurā ir iespējama prognozēšana. Bez tā ir bailes un satraukums par rītdienu. Prāts grib braukt pa sliedēm, jo tas ir tendēts taupīt enerģiju, tas patērē līdz pat 40% no ķermenim nepieciešamās enerģijas. Enerģijas taupīšanas jautājums ir aktuāls dzīvojot ierobežotos apstākļos, prāta pasaulē, kur viens no otra esam šķietami atdalīti. Caur šīm augstām sienām, plašām robežām gaismai / enerģijai grūtāk izspraukties. Taču var dzīvot arī savādāk, sirds apziņā, kur jūtama saikne ar visapkārt esošo, tad arī enerģija vairs nav ierobežota, tā brīvi plūst un nekad nebeidzās. Šajā stāvoklī dzīvojam paļāvīgāk, arī noteiktība vairs nav tik svarīga. Kā pie tā nonākt? Praktizēt.
Dzīvojot sabiedrībā, kur viss ir noteikts gadiem uz priekšu - vīzijas, stratēģijas, noteikumi, kārtības, saraksti, radošums strauji iet bojā. Vai ir tik svarīgi skolu vai darbu sākt katru nedēļu vienā laikā? Kam tas ir izdevīgi, priekšniekiem un skolotājiem? Kam ir svarīgi, lai matemātika visu gadu ir otrdienās plkst. 11? Kam ir svarīgi, lai pusdienas būtu vienā laikā? Vai arī uz tualeti ejam vienā laikā? Vai ābolu vienmēr ēdam trešdienās 9 no rīta? Vai ar sev mīļiem cilvēkiem tiekamies noteiktos datumos? Šī prāta pasaule ir uzbūvēta, lai vieglāk to ir apkalpot nevis tam, lai atvērti un brīvi to piedzīvotu.