Mums jādzīvo ir no sevis, nevis uz citiem
Dzīvojam laikos, kuros mums iegalvo, ka jādzīvo priekš citiem, ka vienīgā realitāte ir ārējā pasaulē. Šāda manipulācija ir iespējama, jo daudziem vairs nav saiknes ar sevi, savu dvēseli, mūžību. Sekojot parametriem, kārtībām, šabloniem, noteikumiem, priekšrakstiem, nevis sev un savai balsij, mēs attālinamies no sevis - realitātes. Tā dzīvojot, dzīvības sulai izsīkstot, ar laiku kļūstam truli, neradoši, robusti.
Koncentrācija uz ārējo pasauli un citiem kopumā ir absurda, jo vienīgā realitāte esmu es katrā konkrētā brīdī. Ja skolās būtu ieviesta Garīgās inteliģences pieeja, tad visiem būtu skaidrs, ka jāsāk ar sevi. Mācīties uzņemties atbildību par sevi ir jāapgūst, tam šobrīd vajag vairākas desmitgades. Garīgās inteliģences nodarbības pamats būtu sevis izpēte. Jau Sokrāts norādīja, ka jāsāk ar sevis izzināšanu. Vēršoties sevī, mēs piedzīvojam, ka vienīgais reālais punkts šajā pasaulē esmu es, katrs, kā es. Tā ir vienīgā realitāte, ko nevajag pierādīt. Es esmu un šī sajūta ir mūžīga, tā neiet bojā, atšķirībā no ķermeņa un prāta, taču skolās dzīve notiek tā, it kā būtu tikai ķermenis un prāts, arī sirds inteliģence no skolas sacenšanās arēnas ir sen jau kā izskausta.
Mūsu pieredze ķermenī ir unikāla, neatkārtojama, neiedomājama. Taču pieķeršanās tikai personai, personībai, ķermenim, ārējai izpausmei, neļauj piedzīvot krāšņu, autentisku dzīvi. Katram mums ir savas vilkmes, sava būtība un sūtība, kas jāiemieso dzīves ceļā. Skolām būtu jābūt tām, kas var mainīt sabiedrības vektoru no nāves uz dzīvības pusi. Bailes no nāves ir reliģija, kas jau gandrīz ir sagrauzusi pasauli. Ja skolās tiktu apgūtas sirds un gara inteliģences, tad mums pazustu bailes un atgrieztos saite ar pasauli, visumu, jo mēs atkal būtu savienoti ar sevi. Dzīve uz zemes kļūtu mierīga, krāšņa un bagāta.
Mana dvēsele vēlas piedzīvot tādas skolas izveidi, kuras pamats ir garīgā inteliģence.