Jaunā cilvēce, kas dzimst
Esmu pārdzimis, pārtapis. Un ir sajūta, ka caur šo pieredzi šobrīd iet ļoti daudz cilvēku visā pasaulē. Varētu teikt, ka notiek jaunas cilvēces dzimšana, caur to arī pasaules. Šī dzimšana notiek no augšas, notiek savienošanās ar dvēseli, savas mūžības atcerēšanās. Šis process nav vienkāršs un viegls, tas prasa daudzus iekšējos resursus, laiku un paļaušanos.
Skatoties ārējā pasaulē, škiet, ka esam piedzimšanas punktā, kurā sākas kontrakcijas vai tās drīzumā piedzīvosim. Piedzīvojam strupceļa sajūtu, jo dzīvot tā, kā dzīvojām, vairs nav iespējams, bet dzemde vēl nav atvērusies un tāpēc nekur vēl tālāk netiekam. Var rasties sajūtas, kurā izjūtam izteiktu bezcerību, iznīcību. Tā ir daļa no piedzimšanas procesa, ko esam jau piedzīvojuši mātes miesās.
Piedzimšana ir kaut kas starp dzīvību un nāvi. Vienā pusē mirstam, otrā dzimstam un otrādi. To nav iespējams pašam novadīt, izskaidrot, paredzēt. Pasaule sastingst, laiks apstājas, esi tikai tu un Dievs. Ja paļaujies un uzticies procesam, tad esi atbrīvotāks un mierīgāks, ar Dievpalīgu viss izdodas. Ja nepaļaujies, iestājas saspringums, kas apstādina procesu vai rada traumu.
Pēc piedzimšanas nekas nebeigsies, viss tikai sāksies. Mums būs jāiemācās no jauna staigāt, runāt, būt. Būt klātesošam savai jaunai būtībai un realitātei.