Skatupunkts, kas mainīs pasauli
Pa lielam, ir 2 skatu punkti, kā redzēt pasauli un sevi tajā. Pirmajā variantā redzu sevi kā atrautu no pasaules, kas ir liela, bet es maziņš. Tas rada manī bailes no lielā, nezināmā, kas var nodarīt man pāri. No tā izriet aizsargāšanās, nodrošināšanās, apdrošināšanās, lai kaut kā sevi drošinātu un pasargātu. Šajā pasaules sajūtā bieži rodās dusmas, jo nenotiek tā, kā es vēlos. Šajā pasaulē nenovīdība, skaudība ir daļa no dzīves, jo kādam vienmēr vairāk, daudziem, manuprāt, nepelnīti. Šajā pasaulē daudz atriebību un karu, jo ja nebūšu karojošs un atriebīgs, pasaule mani aprīs.
Pirmajā variantā es redzu sevi pasaulē, kā atrautu no tās. Otrajā variantā es pasauli izjūtu kā sevi, pasaule ir manī nevis es pasaulē, es esmu šīs pasaules radītājs un piedzīvotājs vienlaicīgi. Pasaule ir mans spogulis, kas parāda, kas es esmu. Vai šajā skatu punktā ir iespējami kari un atriebības? Kā es sev varu atriebties un nodarīt pāri? Vai es varu kādam ko atņemt un ar kaut ko nedalīties? Vai ir iespējams no sevis baidīties? Vai ir iespējams uz sevi dusmoties? Vai ir iespējams ko vispār nepieņemt šajā pasaulē? Šajā pasaulē es esmu tik liels kā visums. Mazais punduris ir pārvērties gara milzī. Skatos un brīnos, kā pasaule ir mainījusies.