Kā pamosties?
Kamēr "guļam", tikmēr mums šādi jautājumi nemoka. Mums pat šķiet, ka tie ir stulbi. Kad mūsos sāk mosties alkas pēc mūžības, garīgās pasaules, tad mūsos dzimst šis jautājums. Tas kļūst par mūsu galveno dzinējspēku, kā pamosties, kā apskaidroties un apgaismoties?
Neviens tavas acis nevar atvērt, tas tev jāizdara pašam. Gaisma vienmēr ir klātesoša, apziņa ir klātesoša, enerģija ir klātesoša, bet kur ir tava uzmanība? Vai tā klejo iluzorā pasaulē, kur tu kaut kas šķietami esi, kaut ko šķietami sasniedz vai tā ir vērojoša un nekam nepieķeroša?
Pamostoties nekas būtībā nemainās. Sirds un kuņģis turpina strādāt, taču tava apziņa vairs nav piesaistīta lomām un drūzmai ārpasaulē. Tu sevi vairs ar to neasociē. Tev ne ar vienu vairāk nav jāsacenšas, neviens nav jāuzveic vai jāpārliecina. Nokrīt visas tavas maskas un mundierīši. Varbūt, ka tu viņus kādā maskarādē arī uzvilksi, bet nebūsi līdz iekšām tajā lomā, tu būsi ideāls saspēles partneris kādam, kas gribēs ar tevi izspēlēt kādu lomu.