Mana redzēšana
Acs nav tā, kas parāda, tā ir neitrāla, tāpat, kā mikroskopa lēca, kas rada iespēju ieraudzīt. Tas, kā es ieraugu ir atkarīgs no manas redzēšanas, ar kādu aci es skatos. Mēs pasauli varam tvert trejādi, caur katru bilde ir savādāka. Viens no skatījumiem ir caur prāta prizmu. Šajā skatījumā ir stingras robežas un noteikumi, ir noteikts, kas ir pareizi, kas nepareizi, visam ir piekārta zīmīte un vērtējums. Otrs skatījuma veids ir caur sirds dimensiju, kurā jau esmu spējīgs saskatīt ar aci neredzamo, es sāku lasīt pasauli kā viļņus, es sāku redzēt vienotību, kopību, sirsnību, es ieraugu, ka viss ir dzīvs.
Trešais skatījuma veids ir caur garu. Es ieraugu mūžību un dievišķo. Skatīšanās notiek, interpretācijas vairs nav. Es redzu visu tā, kā tas ir. Mans prāts top apgaismots, sirds šķīsta, redzēšana dievišķa. Nav nekā vairs no manis šķirta, tas viss esmu es.