Dzīvojam mēs valstībā, ko uzskatām par reālu, kaut lielā mērā piedzīvojam tikai savas ēnas. Ēnas ir kaut kas tāds, kas dabā nepastāv, tās ir gaismas rotaļas, izmantojot objektus, kā instrumentus. Mēs šķietami atrodamies alā, kur viss ir tumšs. Ik pa laikam alā parādās mūsu un citu ēnu teātris, kas veidojās no ugunskura gaismas viedokļu, teoriju, likumu, normu un dažādu programmu veidā. Mūsu uzmanība ir pielipusi sienām, šis ēnu teātris un notiekošais tiek uzlūkots kā reāls.

Patiesībā mēs esam gaisma, nākusi no Gaismas valstības. Mums tikai ir jāiziet ārā no alas, lai aptvertu iepriekšējo priekšstatu, viedokļu, pieredzes iluzoriskumu. Tumsa un ēnas ir tikai gaismas trūkums, ir tikai jāatskārst, ka kaut kas ir aizsedzis gaismu.