Kā atgriezties pie sevis?
Šis jautājums kļūst aizvien aktuālāks daudziem no mums. Kad esi sajutis ārējās pasaules butaforiju, kad saproti, ka tā ir tikai konstrukcija, kas radusies mūsu prātā, pie tam, lielākoties no tā, ko ir iestāstījuši mums vecāki, skolotāji, mediji, sabiedrība, tad parādās tādi jautājumi “kas es esmu?”, “kas ir pasaule?”, “kā atkal savienot šos divus galus objektīvāk, patiesāk?”.
Ļoti daudz tiek runāts par apzinātību, par būšanu šajā mirklī, kas ir sava veida nolaišanās sevī. Ir tikai viena nianse, kas tiek noklusēta vai nav izprasta vai ne tik skaidri un saprotami afišēta. No kura punkta skatīties uz šo mirkli? Kad tu centies būt šajā mirklī ar milzīgu gūzmu priekštatu par sevi, tad parādās dilemma no kura punkta, lomas skatīties. Kad tu skaties no kāda punkta, kas atrauts no visuma, apzinātība nepalīdz, jo stikls ir netīrs, gaisma cauri neplūst vai ir izkropļota. Šis ir tāds apburtais loks, kurā iestrēgstam ceļojumā pie sevis - nevaram apzināties sevi, jo nemākam vairs skatīties, nemākam skatīties, jo neesam apzinājušies sevi. Tāpat, kā aizmirsām sevi, savu būtību, kas notika ilgstošā laika posmā, tā pat arī atcerēšanās nenotiek uzreiz, arī tā prasa samērā ilgstošu laiku iemācīties skatīties uz sevi un pasauli pa jaunam.
Tas, kas var palīdzēt šajā ceļā pie sevis, ir atcerēties sevi bērnībā, laikā, kad nebijām vēl apauguši ar milzīgām koncepcijām par sevi un pasauli, kad bijām patiesāki, mazāk tēlojām. Tad mēs bijām atvērtāki arī dzīves enerģijai, kas caur mums kūsāja. Bērnībā mums vairāk sanāca būt šajā mirklī, mēs nebijām sevi iekaluši vēl prāta važās, bērnībā klātesošāki bija prieks un laimība. Esiet, kā bērni un jūs nokļūsiet pie sevis, vienā brīdī izdosies aptvert visu pasauli.