Dzīve un nāve
Jūtama viļņošanās sabiedrībā par veļu tēmu. Lielā mērā no nezināšanas. Dzīve un nāve ir vienas monētas divas puses. Bez vienas no pusēm tā nebūtu monēta, bez nāves nav iespējama dzīve. Nāve palīdz ienākt dzīvē un to pamest. Nāvei ir vismaz 3 iniciācijas. Pirmā notiek inkarnējoties, savienojoties garam un matērijai, pārejot no viena stāvokļa uz otru, mirstot tam, kas bijis, dzimstot tam, kas būs. Otrā iniciācija var notiekt, kad dzimstam no augšas, pārdzimstam dzīvam esot, pārejot no dzīves tikai ķermenī un prātā uz dzīvi arī sirdī un garā. Notiek robežu paplašināšana, iekļaujot tajās arī neredzamo un nezināmo pasauli. Ja tas ir noticis, tad trešā iniciācija vairs nebiedē, ķermeņa nāve nav tas no kā jābaidās, jo ir apziņa par kārtējo pāreju, kārtējo iniciāciju.
Sabiedrībā, kurā valda dzīves kults, tieksme piedzīvot tikai vienu medaļas pusi, nāve nav vēlama, tā ir noraidāma, atliekama, ienīstāma. Ir bailes par to runāt un domāt, kur nu vēl pieņemt. Bez nāves nav dzīves, tāpēc esošo eksistenci ķermenī varētu apzīmēt kā būšanu nozombētam, dzīvam mironim. Par to liecina arī pēdējo gadu pieredze. Cilvēkos vairs nav dzīvības un, lai tā atgrieztos, lai mēs sāktu patiesi dzīvot, ir jāpieredz nāvi, daudz nāvju. Tāda ir cena neinicētām sabiedrībām par dzīves baudīšanu bez nāves klātesamības.