Divu metru distance no NĀVES
Ir dzirdēti jociņi par to, kā latviešiem vai laulātajiem distance nerada nekādas pārmaiņas viņu dzīvē. Katrā jokā slēpjas kāda patiesība un šo es saskatu kā skarbu un vērā ņemamu patiesību, ēnas pusi kas tiek pamanīta un ceļas gaismā, gribam to vai nē. Tā atklāj, ka cilvēks ilglaicīgi devis priekšroku iekšējai distancei no otra, jeb distancei no sāpēm, no kaut kādu ilūziju brukšanas, jeb nāves. Var jau mukt, taču mukšana liek arvien vairāk gremdēties ilūzijās, ka viss taču ir labi, gan jau būs labi, tik ilgi ir bijis labi, kāpēc lai tagad būtu savādāk?
Tagad ir īstākais laiks, kas palīdz gremdēties tumsā un izcelt mēslus gaismā, nesot līdzi dziedinājumu. Mēs turamies pa gabalu no tā, ko mēs varētu sajust pietuvojoties pārāk cieši klāt. Cilvēks distancējas, jo sajūt nojausmu, ka tajā tuvuma gaismā var parādīties kaut kas šaušalīgs, neglīts, izgaismoties kāda ēna, kāda nesadziedēta brūce...
Cik labi, ka dabas likumi - nāves un dzīvības likumi - dara savu darbu neskatoties uz cilvēka ego negatavību, jo dvēsele vienmēr iet pa dzīves dziedinājuma taku. Viens no derīgākajiem instrumentiem dodoties ienirt savos ēnas nostūros ir paļāvība, ļaušanās. Ļaut sev just to, ko jūti, būt patiesam pret sevi, skatīties tām sāpēm, bailēm, nāvei acīs. Atļaut mirt tam, kam ir jāmirst. Tikai tā dziedinājums ielīst brūcēs, tikai tā rodas jaunais, nobriedušais, spēcīgais, rāmais.
Nāve mūsdienās ir pārprasta un nepieņemta, taču es saskatu viņas vajadzību tikt pieņemtai, pat tikt pieaicinātai grūtākajos dzīves brīžos. Nāve ir tā, kas pieņem visas mūsu sāpes. Nāve ir tā, kas laipni saņem visas mūsu nožēlas, paškritikas, nicinājumus. Tā paņem visu, ja esam gatavi apskauties ar nāvi un teikt tai paldies.
Lai plūst asaru upes, kad kaut kas mirst. Garīgo cilvēku aprindās arī sēras tiek pārprastas ar mūžības un enerģijas nebeidzamības zināšanām. To ir vērtīgi zināt, bet iemiesoti ķermenī pieredzam dzīves dziedinājumu, kas ietver sevī visus dabiskos procesus. Ir labi zināt dvēseles mūžību, bet ir svētīgi un dziedinoši ļauties apzinātai sāpju palaišanai, arī psihes dziedināšanai (psiholoģijas pasaulē tas ir skaidrs un zināms fakts, ka sēras patiesi ļauj atvadīties, dziedina cilvēka psihi). Sēras un asaras nes sevī dziedinājumu, ļauj tam mirušajam (arī sev) aizpeldēt pa siltām upēm, nevis kūleņot un velties pār izžuvušu gultni. Tas ir cilvēka dziedinājums - izsērot un palaist, lai aizplūst.
Šeit arī vajadzētu saprast, ka ne jau asaras neļauj kaut kam aiziet, bet tieši otrādāk - palīdz. Tās var nebūt fiziskas asaras (dažiem raudāšana ir gandrīz neiespējama), bet patiesa ļaušanās sāpēm. Es vēl nezinu kas tās asaras ir, es raudu, bet nezinu kāpēc daži nekad neraud, šobrīd nemeklēju tam iemeslus. Šķērslis atvadām ir iekrampēšanās, iemūrēšanās aiz mūriem un betoniem, uzspēlēts pozitīvisms, vai pretošanās tam kas iekšēji norisinās. Ir veselīgi katram iekšēji un ārēji atrast savu drošo vietu un ļauties saviem pārdzīvojumiem, nonākt vietā kur apskaut nāvi un galu galā pateikties tai. Tad nāve būs mums pateicīga un atvērs vārtus jaunai, viedākai, mīlestības piepildītai dzīvei bez prāta distancēm un ego maskām. Neērtums un grūtības ir ceļš uz to. Prieks un laime ir tikai daļa no dzīves. Tikai ieraugot kopainu ir iespējama svētlaime, dzīves patiesa bauda un sāts.
Un beigās - es zinu tikai to, ka nezinu neko. Ar atvērtu skatu tālāk par vīzijām un zināšanām. Dzīve man sevi rāda kā mācību un brīnumu pilnu mistēriju. Sekojiet savai sirdij!