Nāves dualitāte
Ja nebūtu nāves, nebūtu dzimšanas. Nāve ir gan radītāja, gan iznīcinātāja. Nāve ir kā durvis, caur kurām izejot kaut kas mirst un kaut kas dzimst. Dzīvē uz ZEMES, mēs piedzīvojam šīs transformācijas. Minerālu valsts pārdzimst augu valstī, augi pārdzimst dzīvniekos, dzīvnieki pārdzimst cilvēkos, cilvēki pārdzimst dievos. Savā dzīvē mēs piedzīvojam vairākas nāves un piedzimšanas - embrijs kļūst par zīdaini, zīdainis kļūst par bērnu, bērns par jaunieti, jaunietis par pieaugušo, pieaugušais par vecajo. Katrā šajā pārejā mums ir jāatvadās no iepriekšējā, lai būtu atvērti jaunajam, kas vēlas mūsos ienākt. Ja tas nenotiek, velkam sev līdzi nevajadzīgus smagumus, kas mūs apgrūtina turpmākā ceļā.
Kādu laiku atpakaļ visi piedzīvojām iniciācijas, pārejot no viena posma uz otru. Šīs zināšanas par to, ka mums būs kaut kam jāmirst un kaut kam jādzimst, palīdzēja mums pilnvērtīgi izdzīvot to, kas konkrētajā vecumposmā ir jāpiedzīvo un varējām tīru sirdi doties tālāk. Pretējā gadījumā, to ko ļoti vēlējāmies piedzīvot, bet nepiedzīvojām, mēs pārnesam uz nākamajiem posmiem un tur šī izpausme jau var izskatīties kroplīga.
Visu dzīvi mēs piedzīvojam transformācijas arī pastarpināti - iet bojā mūsu komforta zona, mūsu viltus drošība attiecībā uz finansēm, pārtikas apgādi, veselības aprūpi. Nāve ir mūsu bailes par nezināmo, par to, kas ir aiz tām durvīm. Mēs pa šķirbiņu varam viņās ielūkoties, praktizējot savu garīgumu, dzīvojot dabā, rūpējoties par to. Arvien vairāk redzēsi šīs abas puses, ar acīm redzamo un aizplīvuroto. Tevī būs arvien mazāk bailes, jo zināsi, nāve nepastāv, tas ir pārejas, transformācijas brīdis, kurā tu pārtopi. Kā teica apgaismots latvietis - PASTĀVĒS, KAS PĀRVĒRTĪSIES.