Lielākā cilvēces daļa uzskata, ka viņi ir dzimuši. Konkrētā vietā, laikā un ģimenē. Ar šādu apziņu viņi arī pavada visu dzīvi un nomirst. Vismaz viņiem šķiet, ka viņi nomirs, jo vecums darīs savu. Tas, kas notiek nomiršanas brīdī ir šoks par to, ka dzīve nebeidzās.

Visai bioloģijai ir savs dzīves ilgums, bet mēs neesam bioloģiskās būtnes. Ķermenis mums ir dots, lai mēs piedzīvotu dzīvi uz ZEMES, lai apgūtu šeit savas mācībstundas, lai paveiktu evolucionāros darbus. Mēs esam garīgas būtnes, kas, izmantojot materiālo ķermeni, piedzīvo pasaules mistēriju. Nomirst viss, kas ir piedzimis, arī mūsu individualitāte. Paliek tas, kas nav dzimis. Gars. Viens. Dievs.