Pasaka par apmaldījušos CILVĒKU

Reiz dzīvoja cilvēks, kas bija MIERĀ ar visu, arī ar dabu, kuras procesus viņš atzina par dabīgiem. Viņš tai nedarīja pāri un daba viņu bagātīgi atlīdzināja. Cilvēks dzīvoja dabīgā mājā, ēda dabīgus ēdienus, dzīvoja dabīgos ciklos un attiecībās. 

Kādu dienu viņš izdzirdēja balsi, kas teica: “Klausies cilvēk! Tu esi gudrākais radījums uz zemes, kāpēc tev iet pavadā DABAI? Veido savu pasauli, kas ir brīva no tās?” Cilvēks padomāja un sacīja: “Tiešām, ko es te peros, kā pliks pa nātrēm? Radīšu es labāku pasauli.” 

Domāts - darīts. Daudzi cilvēki nāca palīgā cilvēkam un visi būvēja pilsētas, brīvas no dabas. Daudz cilvēki strādāja, bērnus nebija kur likt, izdomāja cilvēki radīt skolas - fabrikas. Sadzina visus kopā, tā sanāca lētāk. Ar laiku cilvēks sāka rēķināt, dārgi sanāk visu vest uz pilsētu, sāksim ražot visu uz vietas.  Tā nu sāka ražot mākslīgus materiālus. Cilvēks aizdomājās, peļņa pasakaina, mākslīgais ir zelta ādere. Sāka ražot mākslīgus ēdienus, dzērienus, apģērbus. No mākslīgā cilvēki sāka slimot. Arī tam cilvēkam atradās risinājums, uzcēla slimnīcas, izgudroja mākslīgas zāles un sāka uzturēt cilvēkus mākslīgi. Cilvēks dabisko imūnsistēmu neatzina par labu esam, radīja dažādas vakcīnas. Cilvēki ar laiku pierada pie dzīves bez dabas. Dzīvojot mākslīgā vidē, radās mākslīgi etaloni. Cilvēks sāka sevi pārveidot, pumpēja lūpas, krūtis un dibenus, ja bija par īsu, tad pastiepa garāku. 

Dabai klājās aizvien grūtāk, jo cilvēkiem plānu bija vairāk, nekā smilšu graudu. Mežus izcirta, dzīvniekus nogalināja. Tur, kur saimniekoja, mākslīgās indes saindēja zemi, kukaiņus un ūdeņus. Daba pamazām atkāpās. Sāka izzust arī bites, bet cilvēks par to tikai nospļāvās. “Būs mums mākslīgās!”, lepni teica cilvēks. Daba mīlēja cilvēkus, tāpēc ļāva tiem darīt sev pāri. 

Bet vienā brīdī daba saslima. Sacēlās temperatūra, sāka kust ledāji, sākās zemestrīces un citas kataklizmas. Daba kļuva vāja un nevarēja vairs parūpēties par cilvēkiem. Pasaulē strauji savairojās vīrusi un nelaimes. Sāka brukt viss mākslīgais, ko cilvēks uzcēlis. Sabruka skolas un fabrikas, sabruka darbi un attiecības, sabruka slimnīcas un pilsētas. Sabruka viss mākslīgais, ko cilvēks uzcēlis. 

Cilvēks izmisis tupēja uz mākslīgajiem pelniem un domāja: “Ko darīt tālāk?”. Kāda balss no iekšienes viņam čukstēja: “Atstāj viņus, atgriezies mājās - DABĀ. Caur tavu dziedināšanos dabā, tu izdziedināsi arī dabu. Daba nevar būt vesela, ja tu esi slims un arī tev neklājās labi, ja Daba ir slima. Jums ir atkal jāapvienojas, lai pasaulē iestātos MIERS.”

Cilvēks paklausīja un atgriezās DABĀ. Tā vēl šobaltdien Cilvēks dzīvo cepuri kuldams, bēdu nepazīdams.

1 komentārs - Pasaka par apmaldījušos CILVĒKU

Komentēt