Piemineklis, kurš nevar nebūt
Mēs nevaram piedzīvot to, kas nav jāpiedzīvo un nevaram nepiedzīvot to, kas ir jāpiedzīvo. Arī pieminekļi, kas mūs ieskauj, ir daļa no realitātes, ko piedzīvojam. Ir jāspēj integrēt sevī viss, ko piedzīvojam, jākļūst pieaugušam, uzņemoties atbildību par visu, kas mūs ieskauj un aptver. Bet varam, protams, arī vainot citus, ka pieredzam to, ko pieredzam, varam no tā baidīties, bet tā būs savas atbildības mazināšana, pieaugšanas un nobriešanas atlikšana.
Šobrīd jau gandrīz visi kara noziedznieki ir izteikušies par pieminekli, kas tiem ir sācis traucēt, spiest. Spiediens ir saprotams, jo bailes uzmācās, vainas apziņa pastiprinās, prāts uzkarās. Katram piemineklim, tāpat kā katram cilvēkbērnam, ir sava sūtība un būtība. Tāpat, kā cilvēks apgūst jaunas dimensijas, iegūst jaunus kontekstus, arī pieminekļi dzīvo savu dzīvi un nemitīgi paplašina savus apvāršņus.
Piemineklis, ko šobrīd vēlas nonest, ir ieguvis jaunu dimensiju, tas nekad nav bijis tik vērtīgs, kā šobrīd. No pieminekļa lien ārā skabargas un īleni, kas neļauj vairs mierīgi dzīvot tiem, kas turpina pastrādāt noziegumus pret cilvēci. Psiholoģiski mums nepatīk cilvēki, kas apzināti vai neapzināti norāda uz mūsu “kaitēm”. Cilvēkiem nepatīk pieminekļi, kas norāda uz aspektiem, kas vēl nav integrēti psihē vai būtībā.
“Ķeriet zagli”, kliedz lielākie zagļi. Skarbargas citos meklē lielākie baļķi. Šie ir epiteti, kas piemērojami tiem, kas vēlas, ko apklāt vai nonest.
P.s. Bija, laiki, kad dienas kārtībā bija Brīvības pieminekļa nojaukšana.