AFĒRA IR ZINĀMA VISIEM jeb KARALIS IR KAILS
Lielākā daļa ir lasījusi Andersena pasaku par karali, kas tika piekrāpts, jo jaunākais tērps bija iluzors, tā bija fikcija, dabā neeksistējoša. Tērps pastāvēja tikai cilvēku bailīgajos prātos, jo neviens nevēlējās atzīt to, ka patiesībā karalis ir kails. Tā nu visi spēlēja šo maskarādi, arī karalis, jo neviens nevēlējās atzīt sevi par neredzošu muļķi, jo šķita, ka pārējie tērpu redzēja.
Tāpat tas ir ar šo Šmovid afēru, kas nekur nav pazudusi, tāpat tas ir ar kariem pasaulē, tāpat tas notiek arī ar visām fiktīvām vēlēšanām. Liela daļa apzinās, ka cilvēki tiek piekrāpti ar mākslīgu cenu celšanu, lai atkarība no vecās egosistēmas tikai palielinātos. Liela daļa apzinās, ka vakcīnas nepalīdz, vēl sliktāk - kaitē. Liela daļa apzinās, ka cilvēku tiesības vairs netiek ievērots, notiek genocīds pret cilvēkiem. Pēdējā fikcija, ko pamazām sāk apzināties cilvēki visā pasaulē, ir, ka arī valstis ir fikcijas, patiesībā nepastāvošas. Tā pamazām atsedzas plīvurs visam, kas nav patiess, bet ir fiktīvs - iedomāts. Karalis ir kails, šuvēji-krāpnieki ir atmaskoti. Ko tālāk darīt ar šīm maskām?
Pasakā ilgi netika atzīts karaļa kailums, taču cik var melot. Pienāk pasakas beigas, kad maskām jākrīt. Diez kā šī pasaka beigsies Latvijā, vai būs kāds drosmīgais sistēmā, kas publiski atzīsies lielākā afērā cilvēces vēsturē.