Kurš vainīgs?
Vainas apziņas iesēšana bija viens no audzināšanas instrumentiem caur kuru uzauga vairākas paaudzes. Šī programma un bacilis joprojām ir dzīvs gandrīz ikvienā no mums, kā arī mēs to turpinām izplatīt saviem bērniem. Ja kaut kas ir noticis ne tā, vainu esam iemācījušies meklēt ārpus sevis. Zināmā mērā, citu vainošana ir bijusi viena no izdzīvošanas stratēģijām, vieglākām pieejām, kas ļauj neuzņemties atbildību, vienmēr atrodot kādu malējo, kas vainīgs. Bet cik ilgi sevi mānīsim, cik ilgi vainosim politiķus vai jebkurus citus tur ārā?
Vainas sajūta var būt izveidojusies jau tik liela, ka vainojam visā sevi, bet tā norāda uz brieduma trūkumu, neizpratni par to, kas esi, kur esi. Pasaule ir caurausta ar mūžību un mīlestību, kur mēs visi satiekamies, lai to piedzīvotu. Mēs viens otram esam labākie spoguļi un skolotāji, kas spēj izgaismot to, kas paslēpts no paša acīm. Ja es kādu vai sevi gribu vainot, tad vainas sajūta manī vēl gruzd. Ja es kādu gribu vēl pārveidot, tad kaut ko vēl sevī nespēju pieņemt, integrēt. Brīnišķīga pasaule kurā mācīties, mācīties uzņemties atbildību par sevi un caur to arī par pasauli.