Kas izraisa karus?
Ik pa laikam pieķeru sevi sava veida naivumā, pārlieku lielā optimismā vai nepacietībā. Piemēram, par to, ka izstājoties no izglītības sistēmas, mums kāds sekos, lai mēs kopā varētu vērst par labu to, ko sauc par izglītību mūsu bērniem, kas varētu sekmēt draudzīgāku turpmāku sadzīvošanu uz zemes starp dažādiem cilvēkiem. Tam, kas notiek skolās ar izglītību, tam, kādas vērtības skolas pārstāv, joprojām ir liels atbalsts sabiedrībā. Cik daudzi no vecākiem NEgribētu, lai bērns iegūtu zelta medaļas, būtu labākais tur un tur, izceltos uz pārējā fona? Šī konkurences un cīņas paradigma līdz ar to ir dzīvotspējīga, neskatoties uz to, ka visi sākam saprast, ka sadarbība mūsdienu pasaulē ir kļuvusi nozīmīgāka par konkurenci, tā ir kļuvusi par izdzīvošanas stratēģiju gan uzņēmumiem, gan valstīm, gan cilvēkiem. Izglītības koncepcijās, vīzijās ir labi sarakstīts par sadarbību, bet skolās, kā viens turpina sacensties ar otru, klase pret klasi, skola pret skolu, nācija pret nāciju, tā sāncensība, karošana turpinās. Šī tiekšanās pēc uzvaras, izredzētības, apbrīnas, varas, slavas un bagātības arī ir pamats tam, ko šobrīd sākam katrs izjust uz savas ādas. Cīņa par resursiem, ietekmi, varu tik ļoti ir saasinājusies, ka kari ir kļuvuši par ikdienu. Vai jūs būtu gatavi vairs nesacensties par pirmajām vietām, lai ieguvēji būtu visi? Vai jūs būtu gatavi atteikties no uzvarētāja lauriem sev un bērniem, lai nebūtu vairs zaudētāju?
