Ielūgums uz deju
Dzīve ir dejotājs, kas caur mums piedzīvo daudzas un dažādas dejas. Jo esam autentiskāki, jo deja dzīvīgāka. Dzīvojot sabiedriskā nosacītībā, tās disfunkcionalitātē, dejas var līdzināties viena otrai, jo ir bailes nespēlēt lomas, neievērot noteikumus un kārtības. Kā tad es tagad nebūšu noteikts vīrietis ar noteiktu pieredzi, uzvedības manierēm un īpatnībām? Kā es tagad nebūšu latvietis, budists vai republikānis? Mūsu ego tas šķiet dzīvības un nāves jautājums, mums šķiet, ka atteikšanās no tradīcijām būtu nodevība pret kaut ko. Bet dejotājs tikmēr gaida, kamēr izpēlēsimies savās iedomu smilškastītēs, kamēr novalkāsim savas lomas un maskas, kamēr sapratīsim šo falšo dzīves imitāciju un mūsos radīsies neizmērojamas slāpes pēc kaut kā dzīva.
Dejotājs tevi ir uzaicinājis uz deju tev piedzimstot. Viņš tev ļāva nobriest fiziski, mentāli un garīgi. Viņš tev ļāva izdzīvoties EGO uzburtajā pasauli, kurā tu traucies uz iluzoriem mērķiem, piedzīvoji neskaitāmas lomas, pieķēries mantām un cilvēkiem, bet viņš joprojām gaida tevi uz deju, lai piedzīvotu visa universa saplūšanu vienā mirklī, visa vienotību. Ieglūgums uz deju ir beztermiņa.
EGO sistēma kā būtne
Ego sistēma ir kā būtne, egregors, kas dzīvo savu dzīvi un ietekmē visus, kas atrodas zem tās jumta. Tā ir bijusi ļoti uzbarota, bet šobrīd tai ir vajadzīga enerģija, kas sāk aizvien vairāk trūkt. Cilvēki, kas pamostās, vairāk nebaro šo būtni ar savu uzmanību, enerģiju. Tāpēc sistēma, kā būtne, iekšēji rada risinājumus, lai pēc iespējas lēnāk cilvēki atvienotos no tās. Kā viens no risinājumiem ir šobrīd notiekošā teātra izrāde, lai cilvēki tiktu sadalīti, lai varētu joprojām valdīt caur bailēm. Kad to sāksim pamanīt, tad varēsim atvienoties no EGO būtnes un meklēt skābekli pie EKO būtni, kuras atmosfērā piedzīvosim mieru, mīlestību, brīvību un vienotību ar visiem cilvēkiem un dabu.
Suņa dzīve
Dzīve piedzīvo sevi, līdz parādās interpretators, es, ego, prāts, kas ietērpj to savās programmās, piešķirot visam nosaukumus, skaidrojumus un virzību. Viņš pievērš uzmanību darbībai, ietērpj dzīvi laikā un telpā. Ir parādījies darītājs, kam jāvirza sevi, jāvirza pasaule, jāizvirza mērķi un jāmēģina tie sasniegt. Piespiešana neļauj tev ieraudzīt sevi. Tava izeja no šīs ilūzijas nav prāta iznīcināšana, kā to deklarē daudzi garīgie virzieni, arī viņš ir spējīgs novērot dzīvi.
Es gribētu salīdzināt prātu ar suni. Kad suns ir nedresēts, viņa uzmanība ir pievērsta visam vienlaicīgi, izkliedēta, uz visu viņš reaģē un vaukšķ. Kad suns tiek uzdresēts, tad viņš spēj koncentrēties un izpildīt sava saimnieka komandas. Tu esi saimnieks un tavs prāts - dzīves interpretators ir tavs suns. Tava izvēle vai viņš tev vislaik vaukšķēs vai viņš tevi klausīs, ar mīlestības pilnām acīm noraudzīsies tevī un tev kalpos. Šajā stadijā suns / prāts tev teiks: “Lai notiek tava griba, ne manējā”.
Katrs pats sev labākais vadītājs
Visi tiekam programmēti par karjeru, par to, ka vadīsim vairāk un varenāk, ka prezidents / direktors ir tā virsotne uz kuru tiekties. Tā mēs klimperējam pa tām karjeras kāpnēm, kļūdami no pusvadītājiem par pusvadītājiem. Mums šķiet, ka sasniedzot prezidenta līmeni, mēs kaut ko varēsim šajā pasaulē patiešām mainīt un ietekmēt, bet par viņu kļūdami, viļamies, jo redzam, ka tās nav laimīgās beigas, bet citas sērijas sākums, kur, paveroties priekškaram, redzam, ka prezidents vien spēlē savu lomu izrādē, kur šī brīža režisori ir cilvēki ar lielu naudu un ietekmi.
Tu jau esi dzimis vadītājs. Tavs vienīgais uzdevums ir ļauties tai enerģijai, kas caur tevi plūst. Tad tu esi labs vadītājs, labs enerģijas vadītājs. Patiesībā, runa nekad nav gājusi par to, lai tu vadītu kādu ārpasaulē, tev ir jāvada pašam sevi, jābūt tik meistarīgam enerģijas vadītājam, lai neaplipinātu kosmisko plūsmu ar savu EGO bacili.
Egoista dimensija
Par katliņu un zupiņu
No ieročiem pie darba rīkiem
Par pāreju, ego un varu
Personība un EGO ir viens un tas pats. Tu vari turpināt pūst to EGO balonu, spridzināt vai vienkārši atstāt, kur tas atrodas. Tu vairs neesi balons...
Mans draugs, EGO
Viena no tēmām ar ko strādā cilvēki, uzsākot garīgo ceļu, ir EGO. Tu šajā pārgājienā piedzīvo vairākas fāzes, no tā, ka tev šķiet, ka EGO ir visa ļaunuma sakne, kas ir jāizravē, līdz tam, kad viņš ceļa galā kļūst par tavu draugu. EGO ir tava personība, kas ir iederīga 3D pasaulē, bez viņa tu šajā Zemes matriksā būtu tikai dārzenis. Kaut kādā veidā viņš ir tavs asistents, skolotājs, vadītājs, uzraugs, vārdu sakot tavs menedžeris materiālās pasaules lietās. Uzsākot garīgo ceļu, vienā brīdī tu atskārsti un spēj skaļi paust, ka karalis ir kails.
Kamēr tu identificējies ar materiālo 3D pasauli, tikmēr EGO valda, jo tu notici viņam, ka tu esi ķermenis un prāts. Tu pats esi labprātīgi šo varu tam atdevis. Tad, kad mēs sākam atcerēties savu savienojumu ar AVOTU, apzinamies savu daudzdimensionalitāti, sākam dzīvot 4D / 5D pasaulēs, sajūtot savu dvēseli un garu, tajā brīdī materiālā pasaule ar EGO priekšgalā sāk zaudēt savu varu un ietekmi. Tu vairs nepiešķir ārējām lietām, pasaulei tādu vērtību, kādu biji piešķīris dzīvojot 3D realitātē. Tu sāc izdzīvot sevi, savas bezgalīgās pasaules sevī. Tev izgaismojas viss 3D teātris, ko biji piedzīvojis, kur tu kā skatītājs biji pārāk aizrāvies ar šo izrādi, aizmirstot pats sevi.
Pasaule tev apkārt sāk mainīties, tu pakāpeniski sāc apzināties, ka patiesībā EGO tev ir lielisks partneris šajā dzīves teātrī. Tava brīvā griba ļauj izvēlēties savu vietu šajā 3D spēlē - būt par skatītāju, aktieri vai režisoru. Saskaroties ar 4D, 5D pasaulēm, tu arvien vairāk laika pavadi tur. Tu aizvien biežāk pamet savas fiziskā plāna mājas, kas ir tavs ķermenis un tavs mājoklis. Visa garīgā dimensija kļūst par tavām mājām, taču, lai ķermenis nesapūtu un pildītu savas funkcijas, tev ir nepieciešams pārvaldnieks šajās mājās. Un šajā brīdī EGO piedzīvo savu renesansi, inversiju, kurā viņš sāk kalpot tavam garam. EGO ir kļuvis par tavu labāko draugu.
EGO uzbūve
Konvencionālā pasaule (EGO) pret Ekoloģisko pasauli (EKO)
Konvencionāla ir arī medicīna. Viņa koncentrējas uz slimībām un tādas arī atrod. Mums ir jākoncentrējas uz veselību, proaktīvi jādara viss, lai mēs būtu veseli. Jāēd tā, lai mēs būtu veseli un arī jābadojas tā, lai mēs būtu veseli. Pasaulē jau ir ļoti daudz pētījumi, kas parāda, ka mūsu īstās smadzenes ir vēderā un tas, kā viņas jūtas, atspoguļojas mūsu emocijās ārpasaulē. Uz mūsu ādas, mūsu sajūtās, sāpēs. Mēs būsim pilnīgi veseli, ja vesels būs mūsu vēders. Un lielā mērā tas būs atkarīgs no tā, kādu pārtiku mēs lietojam, vai dodam vēderam atslodzi. Un šeit mums ir izvēle – ēst to, kas gatavots egoistiski (konvencionāli) vai ekoloģiski (bioloģiski), domājot labu par gala lietotāju. Mēs tiešām apēdam vai nu sliktas, egoistiskas, traumējošas emocijas vai apēdam mīlestību, prieku, laimi. Dots devējam atdodas. Ko dosim vēderam, to viņš atgriezīs atpakaļ caur emocijām, pašsajūtu.
Medicīna ir veidota ap to, lai vieglāk būtu strādāt personālam, nevis, lai sirdzējs justos labi. Pat ienākot pasaulē jaunai dzīvībai, slimnīcā viss tiek veidots, nevis, lai māmiņa un bērniņš justos labi, bet, lai personālam būtu vieglāk strādāt. Iespējams, kādam ārstam beigsies dežūra, un viņš gribētu paspēt savās darīšanās vai aiz durvīm gaida jau nākamā māmiņa, tad jaunajai māmiņai piedāvās pastimulēt dzemdības, kas nebūs dabiskas. Tas būs konvencionāls iznākums. Bērns pasaulē būs ienācis caur vardarbību, augsnes noplicināšanu. Arī ārsti šajā brīdī domāja par peļņu. Es varu tā runāt, jo esmu piedzīvojis, ko nozīmē mājdzemdības, kur centrā ir māte un bērns, kas tuvojas un, ko nozīmēja atrasties dzemdību namā, kur centrā ir personāls. Visvairāk mani fascinēja, ka pēc personāla reglamenta 6 no rīta ir jāatnāk un “jānošauj” māmiņa (ir tāds instruments, kas mēra temperatūru). Kāpēc, lai to neizmērītu, kad māmiņa ir pamodusies. Priecīga, laimīga. Viņai noteikti pat asinssastāvs būtu labāks, ja veiktu analīzes. Bet diemžēl viņa tika pamodināta ar “šāvienu”.
Tad nu esam nonākuši līdz manai mīļajai tēmai - izglītībai. Vai neredzat sakarības ar konvencionālo pieeju lauksaimniecībai, lopkopībai, medicīnai? Mūs sadzen klasēs (uz katru 1,5 m2, šobrīd tiek palielināts uz 2 m2), sašķiro kā tādus broilerus, pēc parametriem, kas ir līdzīgi, lai skolotājiem būtu vieglāk mūs apkalpot. Mēs, kā cilvēki, kas ar degošām acīm ir atnākuši izzināt, neesam galvenie. Galvenie ir apmācību operatori, brigadieri, komandieri. Mēs, kā ekosistēma, esam atnākuši uz skolu ar savām interesēm, saviem talantiem, prieku, bet tas nevienu neinteresē. Mums ir jāapgūst programma. Un visiem vienādā apjomā, ātrumā un vecumā. Un mēs kā lopi tiekam virzīti uz nokaušanu – izlaidumu, aiz kura mēs gandrīz visi jau būsim ļoti noguruši, darot to, kas nav mans, mana ekosistēma, nelaimīgi, jo neatrodamies uz savas takas, zaudējuši savu bērnības radošumu un ģenialitāti. Nopietni, paklausīgi, jo tādus mūs visus padarīja konvencionālā izglītība.
Ja tu sajuti un saprati, kas ar šo stāstu tiek nodots, kā tu dzīvosi tālāk? Kā tu jutīsies lielveikalā, kas ir uztaisīts domājot tikai par savu peļņu, kur lielākoties visi produkti ir radīti domājot par peļņu, nevis cilvēka veselību? Kā tu laidīsi savus bērnus uz skolu, kurā viņi pazaudēs savu ekosistēmu? Kā tu varēsi uzticēties ārstiem, kas ir instruēti, kā tev notirgot zāles, kas neatrisinās tavu problēmu? Kā tu varēsi uzticēties cilvēkiem, kas domā tikai par sevi?
Sākam ar sevi, ar došanu citiem, ar būšanu kopā ar saviem bērniem, ar sevis lutināšanu, sniedzot labāko savam ķermenim, dvēselei un garam.
Kādā pasaulē tu gribētu dzīvot?
Cilvēks kā kanibāls
Cilvēks ir tikai iedomājies, ka ir dabas karalis. Viņš ir viens no retajiem evolūcijā, kas ēd savu … radu. Cilvēks ir tikai iedomājies, ka var ēst visu, ko redz acis un pastiprina prāts. Prāts ir kā sāls un cukurs, kas palīdz mums apēst visu. Cilvēks vienā brīdī ir iedomājies, ka var ēst savus brāļus un māsas, nākamajā brīdī ir iedomājies, ka var viņus iedzīt aplokos, lai varētu viņus kontrolēt. Bet cilvēks vēl ir iedomājies, ka var sadzīt viņus būros, kur viņi nemitīgā stresā, saspiedušies, sazāļoti, nepārtrauktā berzē ar citiem dzīvo savos noteiktos kvadrātcentimetros vai kvadrātmetros (būtu labs eksperiments ar cilvēkiem, visdrīzāk jau sajuktu prātā pēc 1 nedēļas, ar zālēm varbūt novilktu līdz mēnesim).
Cilvēkiem liekas, ka par šādu dzīvi, kurā tie ir bijuši mocekļi, piedzīvojuši daudz negatīvu emociju, dzīvniekiem jābūt pateicīgiem, ka cilvēki viņus ir barojuši (ar sūdiem (no ekonomiskā viedokļa izdevīgāko ēdienu)). Un pēc tam tiem tiek novilkta āda pār acīm. Ķermenis tiek sadalīts gabaliņos. Un šie gabaliņi tiek pagatavoti un notiesāti. Cilvēks ir tikai iedomājies, ka apēdot šo dzīvnieku, putnu, pilnu ar graujošu enerģiju, spēs remdēt savu izsalkumu. Bet kad tu esi pazaudējis savu pamatu, savu ceļu, savu garīgo pieslēgumu, tavu izsalkumu vairs nevar remdēt. Tu kļūsti par patērētāju / plēsēju, kas gatavs iznīcināt ikvienu, kas nav mierā ar tavu viedokli. Un šī plēšanās nav tikai par ēdienu, bet arī apģērbu, mašīnu, mājokli. Cilvēks ir iedomājies, ka viņš apģērbu var mainīt katru gadu vai pat sezonāli, tādejādi radot milzīgu spiedienu uz planētas ekosistēmu. Cilvēks ir iedomājies, ka viņam jāuzlabo mājokļa un pārvietošanās komforts, kas patiesībā viņam tik ļoti nemaz nav vajadzīgs. Cilvēks ir iedomājies, ka dabā kaut ko var privatizēt, padarīt par sev piederošu, iznīcināt šīs vietas ekosistēmu, pat nošaut, ja kāds ir iekļuvis viņa teritorijā. Cilvēks ir kļuvis par tik lielu Dabas egoistu, ka ir izvarojis pasauli. Pārveidojis viņu līdz nepazīšanai, ļaužu valodā runājot - IZP...IS! Man ir jāatzīst, ka es esmu viens no viņiem, kas to ir izdarījis. Bet sāku mosties no šīs ilūzijas, kurā visi atrodamies. Es atsakos no sistēmiskiem produktiem. No sistēmā saražotās gaļas, alkohola, tabakas, cenšos mazināt arī piena produktus. Esmu atteicies no sistēmiskas skolas, mani bērni mācās mājmācībā.
Vai var dzīvot savādāk? Vai var dzīvot bez patērnieciskuma? VAR. Var dzīvot bez ļoti daudz lietām. Var dzīvot arī bez ĒŠANAS. Ar katru mūsu soli mēs izdarām izvēles. Katru reizi, kad esam veikalā mēs varam izvēlieties pirkt vai nē. Katrā savā solī mēs varam pieņemt izvēli par to vai būt par patērētāju vai dabas draugu. Katrā dzīvā organismā deg viena un tā pati dievišķā uguns. Cilvēks ir tikai iedomājies, ka viņa gaisma, kas liek ķermenim kustēties, ir AUGSTĀKA, par to dievišķo guni, kas deg dzīvniekā. Visā florā un faunā.