Pasaka par skabargu un baļķi

Tagad tiek izdoti likumi, kur visiem jādzied vienu dziesmu. Kas nebūs ar to mierā, tie būs noziedznieki, kas tiks vajāti un ieslodzīti. Pirmo jau ir atraduši un tiesās Uzvaras dienā.

Šīs skabargas citu acīs jau tiek meklētas dienu un nakti. Tiek ģenerētas idejas, kā vēl vairāk skabargas nošķirt no baļķiem. Baļķa nesējiem ir radusies ideja par to, lai skabargām vairs neļautu piedalīties skaistumkonkursā - vēlēšanās. Tie, kas nevarēs nodziedāt baļķa dziesmu, tiem ieeja konkursā būs liegta. Tāds top jaunākais šedevrs no baļķu saeimas.

Atliek tikai novērot, kā notiek baļķu republikas bojāeja. Baļķinieki ar savu aparātu paši ir kļuvuši par noziedzniekiem, genocīda un totalitārisma ieviesējiem. Vienīgais, kas viņus vēl neļauj pārvērst malkā ir baļķu apsardzes firma policijas un armijas ietērpā. Ir pienācis laiks šo vienību komandieriem izlemt, kam viņiem ir jākalpo - baļķiem vai skabargām. Abās pusēs nenostāvēt, tāpat, kā skabargām vai baļķiem. Kas esi tu?

Bailes no pūķa

Notikumi, kas risinās un vēl risināsies, ir par mūsu bailēm. Tās plaukst, verās un drīz ziedēs visā krāšņumā. Tu nevari no tām atteikties, aizmirst par tām, iznīcināt, tām ir pūķa daba, tās ir briesmīgas, no tām neaizbēgsi, cīnoties ar tām, 1 nocirstas galvas vietā izaugs 3.

Kā uzveikt pūķi, tāds ir jautājums. Pasakas mums norāda uz neparastiem risinājumiem, maģiju, alķīmiju. Cīņa ar pūķi ir kā tava transformācija, kuru izejot, pūķis pagaist pats. Uguni var transformēt ar uguni un tev viņa ir piemītoša. Tava mazā, mīlošā sirds ir tā vieta, kurā mīt dzirkstele, kas var tevi aizdedzināt un transormēt, pārveidot, pārradīt. Kad tevī sāk pukstēt mīloša sirds, tad tu sevi esi izglābis. Caur to tu izglāb arī princesi un visu viņas karaļvalsti. Lāsts ir atbrīvots un visi kļūst brīvi.

Ēzelīši burkānos

Ēzelīšus var uzpirkt, kaut tie ir prātīgi. Ja vēl viņus pamērdē, tad viņi ir gatavi burkāna dēļ doties kaut bezgalīgā ceļojumā. Tad viņi ir gatavi atkāpties no saviem principiem un gudrības.

Šī analoģija ir attiecināma uz šo laiku. Uz mums izdara spiedienu kļūt par šiem ēzelīšiem, kas gatavi bezgalīgai dzīvei pandēmijas apstākļos. Ja mēs apzinātos šo garo ceļu un to, ko pa ceļam piedzīvosim, mēs nespertu ne soli. Bet mūsu mērdēšana un burkānu piesolīšana liek katram no mums pakļauties burkāna vilinājuma. Tā mēs speram soli pa solim, burkāns tiek piemērots pēc vajadzības. Vienam atkarība ir ceļošana, citam vājprātīga patērēšana, citam bērnu nomešana no sevis, lai mācās skolās klātienē. Lielākai daļai tie ir ienākumi, lai varētu iepirkties pārtikas veikalos. 

Tā tiek atrasti burkāni, kas der ikvienam. Pārdodās mūziķi, pārdodās skolotāji un ārsti, pārdodās uzņēmēji un milzīgā ierēdņu un amatpersonu armija. Soli pa solim tiek sagrauta pašapziņa, gods un drosme. Ēzelīši tuvojās kraujai, bet vai vērts vairs ir atgriezties? Tik tālu ceļu jau nogājām un burkāns vēl ir priekšā.

Pasaka par apmaldījušos CILVĒKU

Reiz dzīvoja cilvēks, kas bija MIERĀ ar visu, arī ar dabu, kuras procesus viņš atzina par dabīgiem. Viņš tai nedarīja pāri un daba viņu bagātīgi atlīdzināja. Cilvēks dzīvoja dabīgā mājā, ēda dabīgus ēdienus, dzīvoja dabīgos ciklos un attiecībās. 

Kādu dienu viņš izdzirdēja balsi, kas teica: “Klausies cilvēk! Tu esi gudrākais radījums uz zemes, kāpēc tev iet pavadā DABAI? Veido savu pasauli, kas ir brīva no tās?” Cilvēks padomāja un sacīja: “Tiešām, ko es te peros, kā pliks pa nātrēm? Radīšu es labāku pasauli.” 

Domāts - darīts. Daudzi cilvēki nāca palīgā cilvēkam un visi būvēja pilsētas, brīvas no dabas. Daudz cilvēki strādāja, bērnus nebija kur likt, izdomāja cilvēki radīt skolas - fabrikas. Sadzina visus kopā, tā sanāca lētāk. Ar laiku cilvēks sāka rēķināt, dārgi sanāk visu vest uz pilsētu, sāksim ražot visu uz vietas.  Tā nu sāka ražot mākslīgus materiālus. Cilvēks aizdomājās, peļņa pasakaina, mākslīgais ir zelta ādere. Sāka ražot mākslīgus ēdienus, dzērienus, apģērbus. No mākslīgā cilvēki sāka slimot. Arī tam cilvēkam atradās risinājums, uzcēla slimnīcas, izgudroja mākslīgas zāles un sāka uzturēt cilvēkus mākslīgi. Cilvēks dabisko imūnsistēmu neatzina par labu esam, radīja dažādas vakcīnas. Cilvēki ar laiku pierada pie dzīves bez dabas. Dzīvojot mākslīgā vidē, radās mākslīgi etaloni. Cilvēks sāka sevi pārveidot, pumpēja lūpas, krūtis un dibenus, ja bija par īsu, tad pastiepa garāku. 

Dabai klājās aizvien grūtāk, jo cilvēkiem plānu bija vairāk, nekā smilšu graudu. Mežus izcirta, dzīvniekus nogalināja. Tur, kur saimniekoja, mākslīgās indes saindēja zemi, kukaiņus un ūdeņus. Daba pamazām atkāpās. Sāka izzust arī bites, bet cilvēks par to tikai nospļāvās. “Būs mums mākslīgās!”, lepni teica cilvēks. Daba mīlēja cilvēkus, tāpēc ļāva tiem darīt sev pāri. 

Bet vienā brīdī daba saslima. Sacēlās temperatūra, sāka kust ledāji, sākās zemestrīces un citas kataklizmas. Daba kļuva vāja un nevarēja vairs parūpēties par cilvēkiem. Pasaulē strauji savairojās vīrusi un nelaimes. Sāka brukt viss mākslīgais, ko cilvēks uzcēlis. Sabruka skolas un fabrikas, sabruka darbi un attiecības, sabruka slimnīcas un pilsētas. Sabruka viss mākslīgais, ko cilvēks uzcēlis. 

Cilvēks izmisis tupēja uz mākslīgajiem pelniem un domāja: “Ko darīt tālāk?”. Kāda balss no iekšienes viņam čukstēja: “Atstāj viņus, atgriezies mājās - DABĀ. Caur tavu dziedināšanos dabā, tu izdziedināsi arī dabu. Daba nevar būt vesela, ja tu esi slims un arī tev neklājās labi, ja Daba ir slima. Jums ir atkal jāapvienojas, lai pasaulē iestātos MIERS.”

Cilvēks paklausīja un atgriezās DABĀ. Tā vēl šobaltdien Cilvēks dzīvo cepuri kuldams, bēdu nepazīdams.

Smaidīgais ZAĶIS

Aiz trejdeviņiem kalniem atradās trejdeviņu mežs, kurā dzīvoja zaķis. Zaķis bija priecīgs radījums, kas cilpoja vienā cilpošanā. Meža iemītnieki bija redzējuši viņa atvērto prieku un apburošo smaidu, tādejādi nosauca viņu par SMAIDĪGO zaķi. 

Zaķim pienāca brīži, kad bija skumīgi un gribējās raudāt, tikai pārējie nebija gatavi šim tēlam un burtiski provocēja un gaidīja zaķa smaidīšanu. Zaķis šādās reizēs jutās apjucis, viņš gribēja raudāt, bet no otras puses viņam šķita neērti apgrūtināt citus ar šo notikumu, kā nekā, visi tak’ no viņa gaida tikai smaidu.

Ko darītu tu, ja būtu smaidīgais zaķis?