Kurš LV nav aģents?

Pēdējā laika ziņās par aģentiem, Takers un Ždanoka kā aģenti. Patiesībā ar šiem aģentiem ir pilni kabineti un iestādes. Kas ir aģents? Tas ir cilvēks, kas par noteiktu atlīdzību darbojās kāda uzdevumā. Vai ir kāds politiķis Latvijā, kas pārstāv šeit dzīvojošo cilvēku intereses? Šobrīd šķiet, ka mums ir tikai Amerikas, Krievijas, Ķīnas, Briseles, Londonas, Izraēlas aģenti, kas saņem savus Jūdas grašus par šādu nodevību. Vai tuvākā laikā varētu parādīties Latvijas aģenti?

Sazvērestības teorijas

Ir atrasts ļoti ērts veids, kā noairēt jebko, kas nesakrīt ar manu vai tā saucamo oficiālo viedokli. Vai nu tiek izmantots vārdu salikums “sazvērestības teorija” vai “kremļa propaganda”, abi strādā tīri labi. Kāpēc ir tā, ka šobrīd visā pasaulē ļoti strauji izplatās viedokļi, kas atšķirās no oficiālā? Tas ir saistīts ar to, ka tā saucamās valdības  un tā saucamie mediji visā pasaulē ir sevi vairākkārtīgi diskreditējuši. Kad tu vilies tajā informācijā ko tev dod patērēt, tad tu sāc to meklēt ārpus līdz šim zināmiem informācijas rāmjiem. Un tad tu saproti, ka līdz šim tu redzēji tikai aisberga redzamo daļu, tās zemūdens apjoms ir milzīgs. Protams, ka arī tajā laukā ir līdzīgi kā “oficiālajā”, patiesība no 5-10 %, bet tur tev ir iespēja meklēt, atrast, piemērot to savām sajūtām un izpratnei, kā arī pārsniegt 10% barjeru. Nav sliktākā vieta, kur meklēt, jo, kā smejies, plāndēmijas laikā patiesību no sazvērestības teorijām šķīra vien 6 mēneši. 

Sava viedokļa kaldināšana ir pastāvējusi vienmēr, tā ir brīvība un atbildība, nevis atkarība no kāda apmaksāta rupora. Atbildības daļa ir ne tikai par sevi, bet arī kopējo lauku, jo, ja savā laukā ielaižam bailes, naidu un dusmas, tad tā ir mūsu darvas pile medus mucā.

Atbalstītāji

Šogad latviešu sportistiem ir neiedomājami panākumi, liela daļa no nopelniem pienākas arī laukuma 6 spēlētājam - atbalstītājiem vai līdzjūtējiem. Latvieši visā plašā pasaulē, lai kur notiktu sporta spēles, izceļās ar savu degsmi, emocionālo inteliģenci savu komandu atbalstīšanā. Varētu teikt, ka esam pasaules čempioni atbalstīšanā. No otras puses, latvieši ir diezgan kūtri vienoties, saliedēties sadzīvē, savas zemes uzplaukumā. Tāds ir dzīves paradokss, esam gan čempioni, gan zaudētāji vienlaicīgi. Tas liecina, ka mūsu potencionāls pārsvērt kausu, paveikt nepaveicamo ir milzīgs, tikai jābūt ir sapnim, ap ko saliedēties. Mūsu zemes kontekstā tas būtu sapnis, vīzija, ko atbalstīt. Ja tāds būtu, tad pasaules čempioni atbalstīšanā varētu to iedzīvināt. Sapņa atbalstītāji liktu sapņa komandai, kas ir “laukumā”, virzīties par 100 un vairāk procentiem. Vai mūsu zemei Latvijai ir tāds sapnis?

Pārmaiņas esam mēs paši

Jau izteikti dzirdams sauciens no cilvēkiem pēc pārmaiņām, taču reti kurš ir gatavs pārmaiņām sevī. Gadu desmitiem uztrenētais prāts nav gatavs iziet no komforta zonas, kur daudz kas paredzams, nodrošināts, aprūpēts. Pārmaiņas vienmēr ir rezultāts, kas baudāms pēc labi padarīta darba, tās neatnāk kā negaidīta vētra.

Ārējā pasaulē vienmēr atspoguļojamies mēs paši. Ja vēlamies piedzīvot cilvēcīgāku pasauli, mums jākļūst cilvēcīgākiem pašiem. Ja vēlamies piedzīvot bagātāku pasauli, mums jādalās ar pārējiem. Ja vēlamies piedzīvot godīgāku pasauli, mums jākļūst godīgiem, pirmkārt jau pret sevi. Ja vēlamies, lai bērni iegūst vērtīgu un attīstošu izglītību, tā jārada mums pašiem. Ja vēlamies dziedināties un veseļoties, tad jāseko savai sirdij. Ja vēlamies gudrāku un mīlošāku pasauli, mums jālūkojas pēc gudrības un mīlestības sevī. Kad būsim to visu atraduši sevī, pat nemanīsim, kā pasaule būs mainījusies.

Keršana uz muļķi

Pēdējā laikā katru gadu piedzīvojam kādu muļķu iesaukumu. Pirms trīs gadiem gribēja te visus muļķus atmaskot apmaskojot, vēlāk novakcinējot. Šogad izdomāts jauns uzsaukums muļķu iesaukumam kaut ko aizstāvēt. Kā var kaut kur iesaukt, ja nav ne savas armijas, ne valsts? Ko ir spiediens aizstāvēt? Šeit katrs pats var atrast savu atbildi, bet tas vairs nesaistās ar šīs vietas cilvēkiem, viņu interesēm, vērtībām un vajadzībām. Jākrīt par svešu korporāciju interesēm, ideoloģiju un paverdzināšanas sistēmas pagarināšanu.

Tas viss kārtējo reizi nebūs piespiedu kārtā, bet brīvprātīgi. Būs iespēja uz kontrakta uzlikt parakstu kā personai un parakstīt sev spriedumu. Visi papīri atkal būs kārtībā, blaknes, izkropļojumi, nāve pēc tā būs katra paša parakstītāja atbildība. Tad nu skatīsimies, kā veiksies ar kārtējo iesaukumu.

Kāpēc notiek cīņas, kari? Pirmais stāsts par robežām

Tie notiek, jo cenšamies nosargāt savas iedomātās robežas, savu status quo. Mēs esam līdz nāvei gatavi pierādīt robežu eksistenci. Tas ir gan par manu iedomāto personību, attiecībām vai organizācijām, arī valstīm. Caur to mēs cenšamies nosargāt savu iedomāto svarīgumu. Robežas dabā nepastāv, ar aci arī nepateiksi, kur sākas un beidzas katra vai organizācijas robežas. Dabīgā ietvarā vislaik notiek mijiedarbība, pielāgošanās, robežas nav iekaltas, bet plastiskas. Patiesībā arī cilvēks nav tik noteikts, jo robežas svārstās sekojot manai apziņai. Ja varu ietvert sevī pasauli, tad esmu pasaule un manas robežas vairs nav aptveramas. Tad tu aptver, ka kari un cīņas notiek tikai sevī, ka es pats sevi iznīcinu, ka pats vienmēr arī zaudēju. To aptverot es aizvien mazāk ļaujos provokācijām sevi iesaistīt kārtējā cīņa par robežām. Eksāmens pašam.

AFĒRA IR ZINĀMA VISIEM jeb KARALIS IR KAILS

Lielākā daļa ir lasījusi Andersena pasaku par karali, kas tika piekrāpts, jo jaunākais tērps bija iluzors, tā bija fikcija, dabā neeksistējoša. Tērps pastāvēja tikai cilvēku bailīgajos prātos, jo neviens nevēlējās atzīt to, ka patiesībā karalis ir kails. Tā nu visi spēlēja šo maskarādi, arī karalis, jo neviens nevēlējās atzīt sevi par neredzošu muļķi, jo šķita, ka pārējie tērpu redzēja.

Tāpat tas ir ar šo Šmovid afēru, kas nekur nav pazudusi, tāpat tas ir ar kariem pasaulē, tāpat tas notiek arī ar visām fiktīvām vēlēšanām. Liela daļa apzinās, ka cilvēki tiek piekrāpti ar mākslīgu cenu celšanu, lai atkarība no vecās egosistēmas tikai palielinātos. Liela daļa apzinās, ka vakcīnas nepalīdz, vēl sliktāk - kaitē. Liela daļa apzinās, ka cilvēku tiesības vairs netiek ievērots, notiek genocīds pret cilvēkiem. Pēdējā fikcija, ko pamazām sāk apzināties cilvēki visā pasaulē, ir, ka arī valstis ir fikcijas, patiesībā nepastāvošas. Tā pamazām atsedzas plīvurs visam, kas nav patiess, bet ir fiktīvs - iedomāts. Karalis ir kails, šuvēji-krāpnieki ir atmaskoti. Ko tālāk darīt ar šīm maskām?

Pasakā ilgi netika atzīts karaļa kailums, taču cik var melot. Pienāk pasakas beigas, kad maskām jākrīt. Diez kā šī pasaka beigsies Latvijā, vai būs kāds drosmīgais sistēmā, kas publiski atzīsies lielākā afērā cilvēces vēsturē.

DILOĢIJA “KARŠ UN MIERS” 2. daļa “Aicinājums uz mieru”

Visi kaut ko alkstam, sākumā šķiet, ka tas atrodas ārējā pasaulē. Tad nu meklējam to lietās un citos cilvēkos, statusā un naudā, varā un baudā. Viļamies, jo izsalkums nav remdējams.

Meklējot remdinājumu aptveram, ka patiesībā tiecamies pēc laimes, bet vēl ir klātesoša sajūta, ka kaut ko vēlamies un kaut ko nē. Neredzam vēl laimi nelaimē un prieku bēdās. Šajā pusceļā laime jau ir klātesošāka, jo nemeklējam to vairs ārējā pasaulē, bet aptveram, ka tā ir pie mums, mūsu esībā. Aizvien vairāk piedzīvojam šo mirkli, klātesamību tam, kas tiek piedzīvots.

Tā soli pa soli nonākam līdz tam, ko vārdos neizteiksi. Šeit valda tāds miers, tāds klusums un skaidrība, ka vārdi ir lieki, tie tikai var sabojāt mirkli. Šajā pasaulē vai stāvoklī es esmu mierā ar visu, es esmu mierā ar sevi un pasauli, neko pielikt, neko atņemt. Svētlaime. Es esmu pasaule un pasaule piedzīvo sevi caur mani. Miers.

Kad tu atrodies tādā stāvoklī, tu esi Gara spēkā. Viss pasaules karaspēks nevar pretstāvēt cilvēkam, kas ir atvērts un paļāvīgs tādai pasaulei, kāda tā ir.

DILOĢIJA “KARŠ UN MIERS” 1. daļa “Aicinājums uz karu”

Kara propoganda, kas medijos ir plosījusies jau vairāk kā 2 gadus, uzņem apgriezienus un tagad jau aktīvi propogandē nāvi zem lielgabaliem un kāpurķēdēm. Cilvēki sāk jau aptvert, ka karš ir tikai fasāde tai izrādei, kas norisinās ekrānos, medijos un cilvēku prātos izteikti kopš 2020.gada marta. Cilvēki sāk jau aptvert, ka notikumi neizšķirās uz kaujas lauka, bet naudas maisu prātos un cilvēku sirdīs. Cilvēki vairs neredz jēgu karot par pārdotu Latviju, kurā cilvēkiem vairs nav savu tiesību un brīvības, kurā norisinās genocīds un iestājies ir totalitārisms un tiesiskais nihilisms.

Karš notiek, to nevar noliegt, tik katram savs karš. Es to saucu par PĒDĒJAIS KARŠ PAR BRĪVĪBU (komentāros links uz stāstiem par šo tēmu). To mēs izcīnīsim, ja aptversim, kas mēs esam, ka ar mūsu prātiem notiek nemitīga manipulācija, aptversim to, ka neesam tikai ķermenis un prāts. Aptversim, ka nav suverēnu valstu, bet tikai aploki aitām, kur ganīties, ko pārvalda fermeris ieliktenis. Aptversim to, ka kari ir tikai bizness, stratēģija resursu pārvaldē un pārdalē. Aptversim, ka valdības ir tikai marionetes un aktieri korporāciju varas rokās.

Ja cilvēki to aptvers, tad nebūs vairs kam karot, nebūs ar ko vairs manipulēt, nebūs, kurus skaldīt un pārvaldīt. Šobrīd ir pienākusi izšķirošā kauja, lai atgūtu savu (ne aploka) brīvību un uz zemes iestātos patiess miers. Sākumā šī kauja ir jāpiedzīvo sevī, kurā tu atvieno sevi no zombējošās propogandas, prāta dominances un atkarības. Kad sāc jau just ar sirdi, tad sajūti, ka cilvēki nemaz nav tik atšķirīgi un tiem patiesībā nav par ko karot, ka tā ir manipulāciju lavīna, kas veļas pāri mūsu mugurām, lai cilvēki tad iznestu uz sevis nāvējošās ideoloģijas.

Mēs, cilvēki, elpojam vienu elpu, gaiss visiem ir viens, ūdens viens. Nav iespējams kādā no teritorijām tīrs ūdens, ja apkārt tas ir netīrs. Mums jābeidz klausīties un ticēt mūsu atšķirībām, kuras par nāves cenu tiek tirgotas zem izdomāta nosaukuma “patriotisms”. Ja man jāizvēlas savs “patriotisms”, tad es to izvēlos vismaz Zemes mērogā, turpmāk bez uzurpētās varas un birokrātijas, bez korumpētiem politiķiem, ierēdņiem, ministriem un prezidentiem. Bez robežām, segregācijām, karojošām ideoloģijām un reliģijām. Šādu kauju es esmu izcīnījis sevī un esmu gatavs tādu pasauli veidot. Sāku ar sevi.

Foto: klasiska kara propoganda

Piemineklis, kurš nevar nebūt

Mēs nevaram piedzīvot to, kas nav jāpiedzīvo un nevaram nepiedzīvot to, kas ir jāpiedzīvo. Arī pieminekļi, kas mūs ieskauj, ir daļa no realitātes, ko piedzīvojam. Ir jāspēj integrēt sevī viss, ko piedzīvojam, jākļūst pieaugušam, uzņemoties atbildību par visu, kas mūs ieskauj un aptver. Bet varam, protams, arī vainot citus, ka pieredzam to, ko pieredzam, varam no tā baidīties, bet tā būs savas atbildības mazināšana, pieaugšanas un nobriešanas atlikšana.

Šobrīd jau gandrīz visi kara noziedznieki ir izteikušies par pieminekli, kas tiem ir sācis traucēt, spiest. Spiediens ir saprotams, jo bailes uzmācās, vainas apziņa pastiprinās, prāts uzkarās. Katram piemineklim, tāpat kā katram cilvēkbērnam, ir sava sūtība un būtība. Tāpat, kā cilvēks apgūst jaunas dimensijas, iegūst jaunus kontekstus, arī pieminekļi dzīvo savu dzīvi un nemitīgi paplašina savus apvāršņus.

Piemineklis, ko šobrīd vēlas nonest, ir ieguvis jaunu dimensiju, tas nekad nav bijis tik vērtīgs, kā šobrīd. No pieminekļa lien ārā skabargas un īleni, kas neļauj vairs mierīgi dzīvot tiem, kas turpina pastrādāt noziegumus pret cilvēci. Psiholoģiski mums nepatīk cilvēki, kas apzināti vai neapzināti norāda uz mūsu “kaitēm”. Cilvēkiem nepatīk pieminekļi, kas norāda uz aspektiem, kas vēl nav integrēti psihē vai būtībā.

“Ķeriet zagli”, kliedz lielākie zagļi. Skarbargas citos meklē lielākie baļķi. Šie ir epiteti, kas piemērojami tiem, kas vēlas, ko apklāt vai nonest.

P.s. Bija, laiki, kad dienas kārtībā bija Brīvības pieminekļa nojaukšana.

Demokrātijas transformācija par fašismu

Fašisms veidojas tad, kad cilvēka dzīvībai zūd vērtība, kad kaut kas nedzīvs kļūst svarīgāks par dzīvu. Fašisma pirmsākumos šis svarīgākais bija valsts, totāla vara un kontrole, tiesības nogalināt ikvienu, kas tam nepiekrīt, opozīcijas, kā šķiras likvidēšana. Vai tas jums kaut ko neatgādina? Vai kāds pēdējos 2 gados ir dzirdējis par politisko opozīciju? Un par opozīciju medicīnā? Izglītībā? Zinātnē? Pārvaldībā? Medijos? Tiesu varā? Opozīcija, kā šķira ir likvidēta. Tagad visiem ir jādzied viena dziesma. Divus iepriekšējos gadus vakcīnas dziesma, tagad kara maršs. Kas nedzied, tie tiek izsmieti, izstumti, ietekmēti, apspiesti un apcietināti.

Tas nav tikai Latvijas stāsts, tā ir visas pasaules viltus demokrātijas atmaskošana. Demokrātija savu masku ir novilkusi, piespiežot cilvēkus masku uzvilkt. Zem novilktās maskas ir paslēpušās visas iepriekšējās paverdzinošās ideoloģijas - vergturība, autoritārisms, totalitārisms, fašisms, genocīds. Fašisms, kā tāds vītenis apvij visus, kas nav modri, klausoties kara propogandu. Cilvēku brīvības apspiešana un cilvēku iznīcinašana nav apstājusies, tā ir kļuvusi rafinētāka un nekaunīgāka. 4. Reihs ir uzkāpis uz skatuves.

Kara noziedznieki ir sagrābuši Latviju

Valstī būtu jābūt Cilvēku drošības policijai nevis Valsts Drošības policijai. Valsts ir fikcija, bet cilvēki ir dzīvi. Cilvēku var aptaustīt, sadzirdēt, saredzēt, sasmaržot un sajust, bet valsti nevar. Valsts ir kaut kas, kas ir gaisā, sajūtās. Šobrīd šo valsti ir sagrābuši kara noziedznieki, kas maldīgi sevi dēvē par šīs zemes vadītājiem. Valsts vara nav vairs konkrēti cilvēki, šajā sistēmā cilvēkiem vairs nav teikšana un ietekme. Šobrīd valsts ir izkrāpta, tā ir kļuvusi par organizāciju, kas ir pārdota Amerikas korporācijai, tāpēc koloniālās administrācijas ielikteņiem vairs nav nekādu iespēju teikt taisnu valodiņu, tad ir jālokās veidos, kā liek tavs saimnieks. Tad ir jādzied tāda himna, kādu saimnieks liek. Šobrīd mēs pieredzam, ka gandrīz visas Eiropas un pasaules valstis vada ielikteņi, kas himnu dzied atkarībā no valsts parāda līmeņa, jo vairāk parādā, jo skaļāk jādzied. Šobrīd visa pasaule ir parādā visai pasaulei. Jau sen ir iestājies absolūts bankrots, tik spēlīte vēl turpinās, lai paspētu cilvēkveidīgos vergus pārvietot uz nākamo - digitālās verdzības jūgu.

Genocīda ieviesēji pirms brīža divkosīgi atklāja Gunāra Astras pieminekli. Var teikt, ka pieminekļa atklājēji valsts amatpersonu lomās piesmēja Gunāru, jo jau divus gadus Latvijā tiek arestēti, cenzēti, ietekmēti un šantazēti tādi cilvēki, kā Gunārs. Cenzūra un totalitārisms ir sasniedzis savu kulmināciju šajā karā pret cilvēkiem. Cilvēki, ir jāmostās, ir jāredz, ka karš Ukrainā ir tā paša kara turpinājums, ir jāredz, ka valsti vairs nepārvalda cilvēki, bet marionetes. Ko saimnieks liks darīt, to darīs.

Ja būsim kalpa dvēselē, tad tādu attieksmi arī piedzīvosim. Ir jāspēj nostāvēt savā gara spēkā, kas neļauj vairs iet uz kompromisiem ar savu dvēseli. Ir jāspēj nostāvēt savā gara spēkā vairs nepakļaujoties manipulācijām un kara propogandai. Ir jāsāk redzēt, dzirdēt, sajust ar sirdi, tik tā spēs pateikt priekšā, kas ir kas un ko tālāk darīt.

Resursu karš

Tas ko mēs pieredzam ir vienlaicīgi gan informatīvais, gan bioķīmiskais, gan frontālais karš, kas ir bijis vajadzīgs tikai uzmanības novēršanai. Kari vairāk nenotiek par valstīm, kaut iebaro, ka notiek. Karš noteik par cilvēku prātiem. Kas uzvarēs šajā karā, tas uzvarēs visā karā. Kāda būs nākotnes ideoloģija? Perversa vergturu sabiedrība vai sabiedrība, kas kļūst pašpietiekama un ir balstīta garīgās vērtībās?

Nauda vairs nav resurss uz ko balstīties, jo tai drīzumā būs papīra vērtība, tāpēc notiek cīņas par valstīm, kur šo dabas resursu ir tik daudz, ka pietiktu visai pasaulei. Patiesībā jau dabas resursi pieder visiem planētas iemītniekiem, tik tādā kapitālisma skurbumā uz mirkli šķita, ka kaut ko tu vari piesavināties un ar citiem nedalīties.

Mēs katrs esam karavīrs, kas alkst miera

Mēs visi bez izņēmuma piedalāmies šajā informatīvajā karā, kas arī ir izrādes galvenā skatuve. Visi, kas raida un runā vai tas būtu te internetā, vai ģimenē un darbā, ir karavīri, kas veido cilvēcei vienu vai otru scenāriju. Vienu, ko grib pieredzēt vergturi, kas grib pārvietot savus vergus no analogā krātiņa uz digitālo krātiņu, otru, ko grib pieredzēt cilvēki, atgūstot savas brīvības, mieru un iespēju turpmāk dzīvot ārpus krātiņa.

Šis karš nenotiek teritorijās un pārkāpjot topogrāfiskās robežas. Šī kara mērķis ir mūsu prāti, lai tie uztvertu un raidītu noteiktās frekvencēs, lai varētu ar tiem manipulēt ne tikai caur ekrāniem, bet arī caur bluetooth saslēgumiem. Šis ir informācijas karš par patiesību, kur 90% ir meli, tikai 10% patiesība. Šis ir tas laiks par pelavām un graudiem, tas ir dzīvības un nāves jautājums, tas ir izdzīvošanas jautājums katram cilvēkam un cilvēcei kā tādai. Tava spēja sajust patiesību arī noteiks tavu likteni. Ja turpināsi visu klasiski analizēt, tad sajuksi prāta vai kritīsi no saindētas bultas. Ir jāsāk pasaule uztvert caur sirdi, savu sirds apziņu, tas ir vienīgais ceļš, lai paliktu dzīvs.

Saki “NĒ” noziedzniekiem!

Brīvības triloģija

Lielākā daļa cilvēces nenojauš, ka triloģijas pēdējā cēlienā cilvēce atgūs brīvību no demoniem, kas ir radīti pašu prātos un izpausmi atraduši caur  tumsonību cilvēkos. Šobrīd atrodamies triloģijas vidusdaļā, kur karš ir sācies ārējā pasaulē, kaut tas ir bijis klātesošs kopš sākuma, tiesa gan, slēptā formā. Tad karotāji nebija karavīru formās, nekāvās ar zobeniem vai šautenēm, tāpēc liela daļa cilvēku kara sākumu nepamanīja. Šajā karā cilvēki krita par upuriem meliem un mantkārībai, kas noveda arī pie daudzām ķermeņu nāvēm, daudzi ķermeņi tika sakropļoti un saindēti, lietotājiem to nemaz nenojaušot, tāpēc nāves, kas sekos triloģijas otrajā un trešajā daļā netiks saistītas ar notikumiem triloģijas pirmajā daļā.

Triloģijas otrajā daļā baiļu plāndēmija turpinās un, lai to eskalētu, karš ir parādījies ekrānos, kā reāls notikums. Šprices ir nomainījušas automāti un raķetes, taču visas pārējās dekorācijas ir palikušas iepriekšējās, arī mediji un “valdības” turpina savu iesākto netīro darbu kopš pirmās daļas. Cilvēki joprojām nespēj aptvert, ka valdības visā pasaulē ir tikai marionetes šajā lugā, bet marionešu dīdītāji un režisors tā arī šajā izrādē neiznāks uz skatuves.

Triloģijas trešajā daļā uz zemes sāks trūkt pārtikas. Šis ir briesmīgākais ierocis, kas var tikt vērsts pret cilvēkiem, jo bailes no bada ir līdzvērtīgas bailēm nomirt. Triloģiju trešajās daļās parasti talkā nāk daba, karā iesaistās koki un upes, kalni un okeāni. Arī šajā triloģijā daba ir tā, kas spēs gan mierināt, gan pabarot, gan nokratīt no pasaules tos, kas ir tās necienīgi. Cilvēki ir aicināti atgriezties pie patiesības, pie pirmavota, pie dabas, kas ir barojusi dzīvās radības kopš neatminamiem laikiem. Dzirdīgie sadzirdēs, redzīgie ieraudzīs, jūtīgie sajutīs šos aicinājumus, kas tiek raidītie kopš triloģijas pirmās daļas.

Kad cilvēki saslēgsies ar savām saknēm un savu galotni, tad tie atgūs mieru un savu brīvību, vergturība un vergturi izgaisīs, šautenes sarūsēs. Nebūs vairs ne valdību, ne valstu, tik māte Zeme, kas priecāsies par saviem bērniem, kas ir atgriezušies mājās, mātes klēpī un apgādībā, lai turpmāk dzīvotu brālīgi un māsīgi neatkarīgi no ādas krāsas, pārliecības vai ticības.

Miers pasaulē iestāsies, kad būsim mierā ar sevi

Tas ko piedzīvojam šobrīd, nekādā veidā nav atdalīts no mums, nav tā, ka vainīgo ir tur ārā. Arī plāndēmija, kuru piedzīvojām un atbalstījām 2 gadus, nekādā veidā nebija atdalīta no mums, tā bija daļa no mums, mūsu prāta, iekāres un apetītes, pieķeršanās un atkarības. Liela daļa pat nepamanīja, ka ārējais karš, kas tiko sākās, ir tā kara turpinājums, kas norisinās visā pasaulē jau 2 gadus. Tas ir vienas izrādes divas dažādas ainas.

Mēs piedzīvojam šo karu, jo nezinām, kas mēs esam. Kamēr mēs nezinām, tikmēr ar mums var manipulēt, var skaldīt un valdīt, var radīt nemieru mūsos. Uzpirktie mediji jau divus gadus karināja savus makaronus, mediju reitingi kritās gandrīz līdz nullei, gandrīz sabruka arī vakcinēšanās stāsts, jo gandrīz visi šo vīrusu izslimoja neatkarīgi no savas ticības, ar to vairs nevarēja nobaidīt. Tāpēc, likumsakarīgi, neapzināto uzmanība bija jāpārslēdz uz ko tādu, kas kairina vairāk, kas liek baidīties vairāk. Diezin kāpēc cilvēki atkal pieslēdzas ziņām un medijiem, sāk meklēt un prasīt risinājumus no valdībām, kas gandrīz jau tika atmaskotas savas tautas genocīdā un totalitārismā? 

Kamēr šaudīsimies savā prātā, ļausimies tā dominancei, tikmēr piedzīvosim nemieru sevī un pasaulē. Prāts ir duāls, sadalīts, viņš nespēj pastāvēt vienotībā un brālībā. Pasaulē, kurā šobrīd atrodamies, joprojām viss ir sadalīts robežās, ietekmes sfērās, ticībās un ideoloģijās. Karš vienmēr ir bijis par šo robežu pārcelšanu, ietekmes palielināšanu un resursu piesavināšanos. Kamēr tajā piedalīsimies, dodot tam kaut mazu savu uzmanību, tikmēr tas pieņemsies spēkā un varenībā. Tas, ko piedzīvojam ir spogulis man, tev, cilvēkiem šajā pasaulē. 

Gunārs Astra

Šobrīd ir modušies tūkstošiem Gunāru.

Vispasaules karš

Vecā sistēma, naudas turētāji mūs, cilvēkus, grūž uz karu. Bez kariem iekšzemes kopprodukts nepieaug, bez kariem sistēmai iestātos bankrots. Tāpēc ir vajadzīgs kaut kas tāds, kas sajauc visus kauliņus uz šaha galda, lai var sākt spēli no sākuma. Katram ir svarīgi saprast, kas viņš ir uz šī šaha galdiņa un vai viņš kādam pieder. Korporācijas, tās saucamās valstis, ir izvirzījušas pretenzijas uz cilvēkiem, uzskata tos par saviem īpašumiem, tāpēc programmē baru caur savām sistēmām, t.sk. izglītības sistēmu, iekodē mistisku patriotismu, lai cilvēks būtu gatavs, kā gaļa gulties zem kāpurķēdēm un lodēm. Nevienā līdzšinējā karā neviena redzamā puse nav uzvarējusi, visi ir bijuši zaudētāji, jo visi kari beidzas ar vienošanos, ko varēja noslēgt arī pirms šiem zaudējumiem. Un tad protams ir neredzamie spēlētāji, kas šo karu ir izraisījuši, kas piegādājuši gan finanses, gan ieročus abām pusēm. Šajā komandtiltiņā gan svin uzvaru pār visām karā iesaistītajām pusēm.

Daži cilvēki redz un saprot, ka šis karš plosās jau 2 gadus, taču tas ir bijis slēpts, karavīri šajā karā nav identificēti. Arī ieroči vairs nav raķetes un lodes, bet bailes, kas tiek iedvestas caur pērkamiem medijiem, informācijas komunikācijas tehnoloģijas un ķīmija, kas tiek kaisīta gan gaisā, gan ievadīta organismā caur pārtiku, vakcīnām.  Ir jāaptver, ka nav vairs suverēnu, neatkarīgu valstu, ka visi politiķi, kas ir EU vai NATO, savu viedokli un darbību saskaņo ar Briseli vai Vašingtonu. Tāpēc ceļš uz Amerikas vēstniecībām, šajās valstīs ir galvenais ceļš. Viss pārējais ir izrāde par to, ka ir sava valsts, ka politiķi ko var noteikt un izmainīt. 

Izskatās, ka plāns ar novakcinēšanu un nočipošanu nenes tos rezultātus, kas gaidīti, tāpēc vecā sistēma ķeras pie pārbaudītām pieejām un vēlas izraisīt vispasaules karu, kurā atkal tiks samaisītas kārtis, lai slēptu pēdas par tiem, kas šo visu izraisa un organizē. Tāpēc visi pakalpiņi šajās okupētajās valstīs sāk riet pēc saimnieka komandas, ka tūlīt būs karš, ka Krievija ir tas dēmons, kas jāiznīcina. Tā jau cilvēks parastais atkal var iekrist uz kliedziena no zagļa, kas norāda citā virzienā un uzsauc: “Ķeriet zagli!”. 

Kurioza epizode no sarunas starp ASV un Ukrainas prezidentiem, kas abi ir ielikteņi, aktieri. Zeļenskis saka, ka viņam viss ir kārtībā, Baidens uzstāj, nē jums nekas tur nav kārtībā, jums jāgatavojas karam. Un visi vasaļi Eiropā turpina riet saimnieka balsī. Visiem viņiem vajag karu, lai glābtu savu ādu un naudu. Bez tā viņi visi bankrotēs un tiks utilizēti. 

Par vietējiem bāleliņiem vispār nav ko piebilst, zemākā līmeņa izpildītāji, kas cer, ka par jaunās pasaules kārtības iedzīvināšanu, aitu sadzīšanu jaunos aplokos tiks dāsni apbalvoti un savas siltās vietiņas saglabās. Naivie ideālisti, liecinieki nevienam nekad nav bijuši vajadzīgi. Tā vai savādāk, bet no sava nodevēja likteņa viņi neizbēgs.

Paceļamies nedaudz augstāk, paskatāmies uz to visu no augstākas apziņas pozīcijām. Zeme ir duāla un notiekošie procesi šeit izteikti duāli. Miers šeit pastāv kopā ar kariem. Arī mīlestību šeit daļēji aizstāj naids, drosmi bailes, sirdi prāts. Lai uz zemes beigtos kari, naidi un bailes, mums pašiem ir jāspēj nobalansēt sevi, pacelties pāri šai dualitātei, kurā tiekam mētāti no viena grāvja otrā. Prāts pārstāv izdevīgumu, veco sistēmu, valdības, naudu, varu, slavu un kamēr esam izteikti prātā esoši, mēs to visu piedzīvojam. Tikai mana un tava fokusa maiņa, augšana apziņā spēj pārtraukt slaktiņus un ciešanas. Ja mēs būsim cilvēki, kas apzinās visa vienotību, kas uzņemās atbildību par katru savu soli, tad nebūs vairs cilvēku, kas karo, kas tiek ziedota kā gaļa uz šaha galdiņa. Šobrīd šī spēle norisinās gan mūsos, gan ārējā pasaulē. Vai esi gatavs turpināt vergot un karot vai tomēr ņemsi spēli savās rokās un pieteiksi matu savam prātam? Ar šo gājienu būsi apstulbinājis visas valdības, sistēmas, ideoloģijas un reliģijas veidotājus. Tikai tā Miers būs klātesošs katrā mūsu solī un pasaulē. Tikai tā mēs varam izkausēt raķetes un šļirces, korumpētus politiķus un ierēdņus. Tikai tā mēs nonāksim Jaunā laikmetā, kur dzīvosim mierā, brālībā un māsībā. Tikai tā mēs piedzīvosim pārticību, patiesu izaugsmi un laimību.

Vai var atgūt vēl LATVIJU?

Mēs piedzīvojam to, ka Latvija ir pārdota. Vai ir iespējams to atgūt? Jā, ja tu vairs nepieļausi to, neatkāpsies no tā ne par mm. Fragmenti no vēstījuma VAI VAR ATGŪT VĒL LATVIJU? Pilns vēstījums pieejams būs nākamajā video.