Tava gulēšana ir svēta

Tava gulēšana ir tik pat svēta, cik mana apgaismība. Cilvēki ir bailīgi un nepacietīgi, vēloties, lai pasaule tiktu veidota pēc mana ģīmja un līdzības. Ko tu nevari pieņemt pasaulē vai sevī? Kāpēc visiem būtu jāpamostas šajā brīdī? No kā tu baidies, par ko tu baidies? 

Katram ir savs laiks apzināties sevi kā kāpuru, katram ir savs laiks sajust, ka ir kas vairāk par zemes humusu, katram ir savs laiks ieraudzīt tauriņu un vēlēties būt tik pat brīvam un gaisīgam. Šis laiks ir par paļaušanos. Prāts piedzīvo vētras un orkānus, bet tevī vienmēr ir sava Miera Vieta, kas paļaujās notiekošajam, neko nevēloties ietekmēt un mainīt. Šī daļa tevī pieņem visu, kas nāk un atlaiž visu, kas aiziet. Tā pieņem cilvēkus, kādi viņi ir. Tā pieņem notikumus, kas ieskauj tevi un mani. Šajā vietā viss ir svēts.

MŪNA - jeb kā mēs pārcēlāmies uz laukiem

Ātrums, kādā pārcēlāmies uz laukiem, pārsteidza ne tikai apkārtējos, bet arī mūs pašus. Daudz maģisku notikumu ap to, kā vieta mūs atrada un izvēlējās, bet arī tad, kad vieta jau bija mūsu, nebija plānots ziemu pārlaist tur, jo māja bez ūdens, kanalizācijas, nebija pat āra tualetes, aka nesataisīta. Arī krāsns efektivitāte vēl nebija pārbaudīta un malkas šķūnī nebija. Bija plāns ik pārnedēļu aizbraukt uz dažām dienām un padarboties, lai lietas ātrāk uz priekšu iet un vienā brīdī varam ievākties. 

Pirmajā reizē palikām uz 3 naktīm un sapratām, kas ir patiesie šīs mājas saimnieki - peles, kas netraucēti tukšā mājā  bija saimniekojušas jau gadus 15. Otrajā braucienā pavadījām šeit jau nedēļu. Naktis bija piedzīvojumiem pilnas un pusgulētas. Braucām atpakaļ domīgi par šo kārtību. Arī peles palika domīgas un nolēma nostiprināt savas pozīcijas. 

Kad atgriezāmies trešo reizi, bijām pārsteigti. Pirmkārt, mēs netikām mājās, jo no iekšpuses bija aiztaisīts krampītis. Varam tikai minēt vai tas ir peļu saprāts, vai nejaušība pie durvju aizvēršanas. Otrkārt, viņas bija iekārtojušas māju mūsu ŠAMBUNGĀS, ko bijām atstājuši iepriekšējā reizē. Bungas bija sagrauztas un pieķēzītas. Atkāpei jāsaka, ka šīs bungas nospēlēja būtisku lomu konkrētā lauku īpašuma ieguvē, situācija likās sarežģīta, bet mēs pabungojām un atstājām to izlemt Visumam. Paļāvāmies. Kā vēlāk atklājās, pēc Maiju kalendāra bungas bija taisītas dienā, lai kalpotu tikai 1 misijai. Un tā bija darīta. 

Vārdu sakot, nespēja iekļūt mājās un pēc tam, atklājot mūsu svēto instrumentu sabojāšanu, emocijas sakāpa un sajutos, ka ir pieteikts karš jaunajiem pretendentiem uz šo īpašumu. Tad nu sākām zvanīties un jautāt draugiem, kam jau bija izveidojusies sava pieredze laukos, kādi ir ieteikumi cīņā ar pelēm. Viennozīmīgi, kā labākais risinājums tika ieteikts KAĶIS. Te mēs atkal ieslīgām pārdomās, jo kaķis jau ir kā vēl viens bērns, par ko jāuzņemās atbildība, bet gribējās saglabāt vēl teorētisku brīvību, lai nepiesaistītos vietai. Bet katra nakts, kurā peles turpināja atgādināt savu statusu, mūs tuvināja domai par kaķi. Tā kā kādu laiku jau esam plūsmā, piedāvājums atnāca ātri. Vienam no mūsu kaimiņiem vecāku saimniecībā tieši bija 2 pretendenti uz šo lomu. Ar labām atsauksmēm, labi sava darba darītāji. Teicām, ka esam ieinteresēti šādā piedāvājumā. Kaimiņš ašs pusis, divreiz nav jāsaka, pēc mirkļa jau bija pie kaķiem un atsūtīja foto ar pretendentiem. It kā izvēlējāmies, bet pārliecināti nebijām, kaut kaķis bija tieši tāds, kādu vēlējāmies. Kamēr domājām, kaķis atradās jau mājās. Jau pirmajā naktī ar kaķi mainījās saimnieki, no pelēm vairs ne miņas. Pēc pirmās kārtīgi gulētās nakts sapratām, ka problēma ir atrisināta, bet…  Kaķi neturas pie cilvēkiem, kaķi turas pie vietas. Un šīs lauku mājas bija viņas mājas. 

Peles un Kaķis bija nokārtojis mūsu likteni. Mēs pārziemojām laukos un esam pateicīgi par šo pieredzi, kurā plūsma mūs iemeta it kā nesagatavotus. Tā mēs pārcēlāmies uz laukiem. Kaķi nosaucām par MŪNU. Mūnas mājvieta ir Miera Vieta. Tā pati, kas mums. 

Putna vēstījums

Vienā vakarā Miera vietā klausījos putnu vēstījumus, dziesmas. Kad tu ieej putna dziesmas meditācijā, tad tu saklausi universa vēstījumus, Dieva vēsti. Tā ienāk tavā apziņā, tava apziņa saplūst ar dziesmu. Klausoties šo Dieva valodu, tu nonullējies, tevī izdzēšās vecās nevajadzīgās programmas. Tu esi saslēgumā starp dimensijām. Te esi uz šīs zemes, bet ne no šīs zemes. Tu atkal apzinies mūžību sevī un putna dziesmā. Tev top skaidrs putna vēstījums, viņš tev stāsta par mājām.

5. elements

Jau mēnesi dzīvoju galīgos laukos, kopā ar dabas ritmiem, kopā ar dažādām stihijām. Māja, kā jau sena lauku māja - bez sistēmām. Ūdens ārā, tualete ārā. Tā kā ieradāmies šeit ziemā, tad daudzi apstākļi šobrīd nav uzlabojami, taču cilvēks ir ļoti elastīga būtne, piemērojas apstākļiem ātri.

Ir pagājis pavisam neilgs, bet svētīgs laiks. Katru dienu saskaramies ar visām stihijām, kas veido pasauli un katru cilvēku. Zeme, mūsu ķermenis ir pamats visam, lai būtu dzīvība, kustība, lai notiktos dzīve. Dzīvojot laukos, tu rūpējies par zemīti, savukārt zemīte rūpējas par tevi - pabaro, izglīto, dziedina. Katru dienu tev ir darba joga, kas atgriež tavā ķermenī spēku, tas kļūst vingrāks un spēcīgāks. Paskaldi, atnes ūdeni, kaut ko sakop.

Ūdens stihija ir vēl viens svarīgs pastāvēšanas nosacījums pasaulei un cilvēkam. Tā ir mūsu asinsrite, kas uz zemes izpaužas avotos, upēs un ezeros. Ūdens visu padara auglīgu. Saskaroties ar dzīvu akas vai upes vai ezera ūdeni, tu jūties daudz dzīvāks un veselīgāks. Tava iegremdēšanās ūdenī ir enrģijas apmaiņa ar informācijas lauku, ko ļoti labi vada ūdens. Tas tevi dziedina un mierina, lai tev ir labs prāts.

Nav iedomājama dzīve uz zemes bez uguns stihijas. Tā sasilda tevi, augus, zemīti. Pateicoties siltumam, mēs varam atvērties un uzplaukt. Laukos tu iekurini krāsniņu vai ugunskuru un parunājies ar uguntiņu. Uguns klātbūtnē sakārtojas mūsu imūnsistēma, vajadzības gadījumā paaugstinot temperatūru mūsos. Sakārtojas arī mūsu prāts, izkvēpinot to un aiztaisot caurumus, lai neesam kā caurstaigājama telpa visiem pasaules vējiem.

Bez gaisa stihijas nav iespējama dzīvība, gaiss ir tas, kas baro ūdeni, uguni un zemi. Gaiss baro arī mūsu dabīgās sistēmas - asinsriti, imūnsistēmu un nervu sistēmu. Būšana svaigā gaisā, būšana ārā, būšana vējos tevi restartē un iedod papildus degvielu, lai tu degtu un pilnasinīgi piedzīvotu dzīvi. 

Kad visas 4 stihijas ir klātesošas tavā dzīvē, kad vari ar tām parunāties, kopā būt, tad tev atverās durvis uz piekto stihiju, 5. elementu, kas ir ēters, tava piekļuve gara pasaulei, kas ir visa pamats pasaulei, tev, visām četrām stihijām. Dzīvojot 4 stihijās, 4 dimensijās, tu esi harmonijā, tev ir kontakts ar savu dvēseli, ar savu mežonīgo dabu sevī. Daba tevi tikai atspoguļo.

Ja tevī visi 4 elementi ir saskaņā, tad tev ir pieejama jau 5. dimensija, 5. elements, garu pasaule, kurā tu satiecies ar dievišķo daļu sevī un pasaulē. Šāda saskaņa, veselums nav iespējams pilsētās, kur tevi silda apkures sistēmas, pievada mākslīgo ūdeni dažādas mākslīgas sistēmas, gaiss nav svaigs un zeme sastopama tikai parkos, kur tu visdrīzāk uz zemes nedrīksti uzkāpt. Es tagad sēžu un domaju, kā mēs to visu samainījām? Kā mēs pārdevām savu dvēseli? Droši vien, lai mācītos, lai kā "pazudušais dēls" vai "Sprīdītis" dotos pasaulē, viltos tajā un atgrieztos pie saviem mīļajiem elementiem, dvēseles un beigās arī gara.

Mūsu mājup ceļš

Esam gājuši garu mājošanās ceļu. Pirms 10 gadiem dzima mūsu pirmais bērns. Tas notika mājās. Bērns dzima savā tempā, kā juta labāk esam. Pilnīgā saspēlē ar dzīvi un savu mammu. Doma pa mājdzemdībām atnāca kādu laiciņu pēc bērna ieņemšanas. Šādi lēmumi ilgu laiku skaitījās netradicionāli, jo par viņiem nevēlējās dzirdēt ne ārsti, ne lielā mērā arī paša ģimenes. Tas bija drosmīgs lēmums tajā kontekstā, kas bija pirms 10 gadiem. Bet pārvarējām sevi, kļuvām stiprāki un brīvāki. 

Kad tu uzkāp uz savas takas, tev viņa ir jāiemin, jo sen te neviens nav gājis. Nāca nākamie izaicinājumi un pārbaudījumi. Tā mēs pirms 2 gadiem pārcēlām arī visu bērnu izglītības procesus mājās. Bērni mācās mājmācībā, aug savā tempā, kā viņi jūt labāk esam. Pilnīgā saspēlē ar sevi un pasauli. Tā mēs esam nonākuši līdz mājdzīvei, kas ir dzīve laukos, kur visa tava dzīve norisinās ap tavām mājām. Šo saspēli vēl veidojam, bet esam apguvuši, ka jādara to savā tempā, kā jūtam labāk esam. Pie apvāršņa ir kaut kas parādījies, kam dosim jaunvārdu - mājveseļošanās. Tava labākā dziedznīca ir tavas mājas. Arī ķermenis ir tavas mājas, kas vislabāk zin, kā dziedināt un veseļot sevi. Mēs zinām, ka CEĻŠ ir bezgalīgs, kur paveries, tur vari iet, ierobežojumu nav, ja prāts tos neuzliek. Mēs ejam uz mājām, kas ir viss Universs.

Kā atrast pašam sevi?

Bija laiki, kad tautas, kas dzīvoja dabā, gatavoja jauniešus iniciācijām, kurās viņi atrada sevi, savu sūtību. Katrs no mums ir kā dāvana kopienai, ja spējam sastapt sevi un savus aicinājumus. Jauniešiem bija jāklīst vienatnē dabā. Nedēļām un mēnešiem. Daba, sevišķi mežonīgā, ir labākais cilvēka skolotājs un pavadonis. Daba ir pilna ar zīmēm, kas tev soli pa solim aizved pie sevis. Vēl viens veids, kas var tevi aizvest pie sevis ir pārmaiņu laiks, laiki, kad debesis sajaucās ar zemi. Tas, ko šobrīd piedzīvojam ir par laimi mums. Nevajag mums izvairīties no tā, kas notiek, šie spiedīgie apstākļi rada diskomfortu, lai tu pieņemtu lēmumu pamest to, kā laiks ir pagājis.

Meklējot jauno, meklējot sevi, savu sūtību mēs meklējam savu vietu tiešā un burtiskā nozīmē. Atrodot šo vietu, cilvēks atrod sevi. Viņš saprot, ka patiesībā neko jau nevar atrast un pazaudēt, ka viss ir tikai ceļš un pieredze, kas kalpo  sev. 

Ekosistēmu veidošana, aiziešana no Egosistēmām

Ar lielu varbūtību piedzīvosim arvien lielāku brīvības ierobežošanu šī brīža sistēmās, ko saucu par EGOsistēmām. Egosistēmu mērķis nav katra cilvēka labklājība, ilgtspēja un brīvība, tās ir būvētas, lai vieglāk un labāk klātos tiem, kas šīs sistēmas vada, tad tiem, kas šajās sistēmās strādā. Un pēdējie ir cilvēki, kas saņem unificētus, nevērtīgus pakalpojumus, kam ar katru mirkli zūd vērtība. To mēs pieredzam konvencionālās sistēmās - medicīnā, izglītībā, politikā, lauksaimniecībā, aizsardzībā u.t.t. 

Cilvēka apziņa mainās nepārtraukti (sīkāk par šo ŠEIT), liela daļa vairs nav gatava pakļauties absurdām komandām, ārstēt sevi ar līdzekļiem un attieksmēm, kas patiesībā grauj cilvēku, izglītot bērnus veidā, kas noved viņus no ceļa, ēst pārtiku, kas tuvāka jau ir indei nevis barībai, nepārtraukti aizsargāties pret valdības izsludinātiem rēgiem. Ko šādiem cilvēkiem darīt? Viņiem vairs nav aktuāli ar kādu karot, kādam kaut ko pierādīt. Viņi arī vairs nevēlās savu enerģiju ziedot tam, kas vēršās pret viņiem, kas kļuvis jau arhaisks, kura pamati jau ir sašķiebušies. Šo cilvēku vilkme ir veidot savādāku sabiedrību, kas balstīta kopējā labumā un kopējās cilvēku vērtībās - brīvībā, mīlestībā. Manuprāt, šo cilvēku apziņas līmeni ir sasnieguši apmēram 10 % cilvēces, bet tas ir pietiekami, lai pasaule mainītos līdz nepazīšanai. Lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk, šiem cilvēkiem ir jāizstājas no spēles, kuras noteikumus nav iespējams izmainīt. Šo cilvēku uzmanība un enerģija ir jāiegulda būvējot alternatīvas EKOsistēmas, kurā pazūd vara, kas ir manipulatīva pēc būtības. Ekosistēma ir pielīdzināma dabas procesiem, kas spēj pašvadīti darboties. Ja Dabai netraucē, tur viss zied un plaukst, viss sakārtojās pats par sevi. Būtisks ekosistēmu un dabas likums ir sadarbība un došana, dalīšanās ar to, kas ir man. Šādā veidā mēs visi varam būt nodrošināti ar visu un dzīvot pārticībā, darīt darbus, iet ceļus, kas ir katram aicinoši.

Ar ko tad sākt? Pirmajiem tas ir visgrūtāk, jo nekurienē ir jārada kaut kas. Kad cilvēki redzēs, ka ir alternatīvas, kurās mēs varam iziet no verga pozīcijām un nebrīves, tad šī kustība var attīstīties lavīnveidīgi un egosistēmas var vienā brīdī sabrukt. Būtu jāveido platformas, kas savā starpā būtu satīkloti ar citām līdzīgām platformām. Lai saprotamāk, sauksim tās par Dabas ciematiem. Šajos ciematos cilvēki izveido dzīvošanai piemērotus apstākļus, kas ļauj tiem būt paēdušiem, zem jumta esošiem, apģērbtiem. Šis ir pats sākums. Sākumā tam būs nepieciešama noteikta investīcija, lai ieietu ciklā, kad platforma kļūst pašpietiekama. Šeit ir jautājums par zemes vietu ciematam. Varbūt, ka šāda vieta jau ir kādam no potenciālās kopienas, varbūt, ka ir jāiegādājās kāds īpašums, lai varētu tādu sākt veidot. Iespējams, ka sākotnēji apstākļi būs šaurāki un spiedīgāki, bet pakāpeniski kopējiem spēkiem katram var uzcelt savu mitekli. Manā pieredzē vienkāršu mājiņu var uzcelt 2 mēnešos ar resursiem, kas ir pieejami uz vietas (koks, māls, salmi, spaļi, kaļķis, niedras). Pārtika visdrīzāk sākotnēji būs jāiegādājās ārpusē, bet būtu jāstrādā pie plāna, lai ar katru nākamo sezonu dzīvošana kļūtu pašpietiekamāka. Var tīkloties ar līdzīgiem ciemiem un mainīties barterī rudenī. Var apdomāt arī dažādu dzīvnieku turēšanu (vistas, kazas, aitas, govis, zirgus). Vajadzētu papildus studēt permakultūru, biodinamisko lauksaimniecību, kas var nest labus un veselīgus augļus, kas ar laiku sāks nest peļņu kopienai. Vēl viena sākotnējā investīcija būtu darba instrumentos (būvniecība, dārzniecība, saimniecības uzturēšana). Šis ir pats sākums, kurš nepieciešams, lai mēs justos drošība spert nākamos soļus ceļā uz savu brīvību, dzīvošanu starp cilvēkiem (nevis pilsoņiem) mīlestībā un labklājībā.

Tālāk būtu jāveido tādas izglītības platformas, kurā katrs bērns un pieaugušais attīsta savus talantus un realizē savus aicinājumus būt tam, kas mēs esam, pirmkārt jau cilvēkam, otrkārt integrālai būtnei ķermenī, prātā, dvēselē un garā, kurā kādai no šīm daļām nav vara un priekšrocība, bet tā ir integrāla sistēma, lai mēs pilnvērtīgi spētu būt klāt šajā zemes dzīvē, saprast sevi un otru, piedzīvot mīlestību, brīvību un vienotību. 

Paralēli būtu jāveido aktivitātes, kas sekmē visu mūsu daļu veselumu un veselību. Veselības uzturēšana nav cīņa ar sekām, bet gan darbs ar cēloņiem, kur mēs dzīvojam tā, lai slimība iet mūsu sētai garām. Mums ir jāuztur ķermeņa spēks un prāta skaidrība, mums ir jāiegūst dvēseles miers un jāsasniedz gara vienotība. Mums ir jāiepazīst augu pasaule, kas ir pilna ar dziedinājumu ikkatram mūsu neveselumam.

Mums katram ir jāseko saviem aicinājumi un jākļūst par sava amata meistariem, ko mēs izkopsim dzīvojot kopienā. Darot darbus, ko mēs mīlam, mēs ar šo mīlestību aplaimojam visus savējos. Dzīvojot šādā kopienā, mēs atrodamies mīlestības okeānā, kas ļauj mums piedzīvot patiesu dzīvi un laimi. 

Šī ir mūsu sajūta un redzējums, mēs pošamies DABĀ. Kurš vēlas pievienoties?

Kļūšana par cilvēku

Ja jums šķiet, ka esat cilvēks ar noteiktām cilvēktiesībām, tad pārējiem bieži vien tā nešķiet, par to nāksies pamatīgi pacīnīties. Ikdienā mēs viens otram esam pilsonis, fiziska / juridiska persona ar visām no tā izrietošām sekām. Esam uzlikti uz konveijera, kur no mums tiek ražota enerģija citiem. Cik daudz mums ir iespēja izvēlēties, kādu izglītību vēlamies savam bērnam? Ir standarts, kas jau ir pretrunā jaunākiem zinātnes virzieniem (kvantu), bet skolās nekas nemainās, joprojām māca braukt ar ratiem. Pēc skolas konveijera dodamies darbos, kur tavs cilvēcīgums un radošums lielākoties nav vajadzīgs. Priekšplānā instrukcijas, kārtības, noteikumi, kas arī lielākoties ir izvilkti no pagātnes dzīlēm.

Sistēma uztaisīta tāda, ka bez vārda uzvārda, personas koda un citām iederībām sistēmā, sistēma redz tevi ejam. Ne darbā tikt, ne kontu atvērt, ne īpašumu nopirkt, neko. Šī ir tēma, ko šobrīd šķetina vairāki cilvēki daudzās valstīs. Ja mēs sevi deklarējam kā cilvēku, tad sistēma bieži vien mums nevar neko nodarīt, tik jāzin pamatprincipi (cilvēktiesību deklarācija, Satversme) un uz tiem jāpastāv. Samērā drīz varētu pienākt brīdis, ka kritiskā masa (10-20% cilvēces) to saprot, sistēma sāk buksēt un sagrūst. Domājams, ka esošā plān-dēmija šo procesu varētu novest līdz galam.

Demonstrācijas nelīdzēs, beidzam gaidīt Antiņus un Lāčplēšus. Arī viņi esošās sistēmas robežās kļūs par kārtējiem politiķiem. Ļaujam šim veidojumam sapūt, tajā nepiedaloties. Izejam no šīm sistēmām, sākam veidot ekosistēmas, atrodam veidus, kā apvienoties. Pērkam lauku viensētas, veidojam ekociematus, sadarbojamies, lai kopā atrisinātu pamatvajadzības – ēdiens, pajumte, siltums. Tālāk veidojam tādas skolas mūsu bērniem, kur viņi kļūst par cilvēkiem nevis vergiem. Ļaujam būt viens otram cilvēkam, ļaujam iet to ceļu, kas katram no mums ir atvēlēts. Atbalstam katru šajā ceļā kļūt par cilvēku!

Miera Vieta

Mēs visi tiecamies uz Mieru. Mierā ir viss - mīlestība, brīvība un laime. Tas viss tiek vēstīts arī zinātniskā līmenī. Mūsdienu psihologi un neirologi (kognitīvie) norāda, ka laimes stāvoklis ir Miera stāvoklis. Tu esi mierā ar visu - ar sevi, ar pasauli, ar mirkli. Laiks apstājas kā bērnībā un tu vari būt jebkas šajā mirklī. Tevī atdzimst rotaļīgums, tevī atdzimst radošums. Tu kļūsti par Radītāju, apzinātu radītāju, kas piedzīvo pats sevi un pasauli. Caur šo visu atnāk apgaismība, kas esi tu un kas ir pasaule. Iestājas miers un svētlaime. Iestājas KLĀTBŪTNE.