Mums jādzīvo ir no sevis, nevis uz citiem

Dzīvojam laikos, kuros mums iegalvo, ka jādzīvo priekš citiem, ka vienīgā realitāte ir ārējā pasaulē. Šāda manipulācija ir iespējama, jo daudziem vairs nav saiknes ar sevi, savu dvēseli, mūžību. Sekojot parametriem, kārtībām, šabloniem, noteikumiem, priekšrakstiem, nevis sev un savai balsij, mēs attālinamies no sevis - realitātes. Tā dzīvojot, dzīvības sulai izsīkstot, ar laiku kļūstam truli, neradoši, robusti.

Koncentrācija uz ārējo pasauli un citiem kopumā ir absurda, jo vienīgā realitāte esmu es katrā konkrētā brīdī. Ja skolās būtu ieviesta Garīgās inteliģences pieeja, tad visiem būtu skaidrs, ka jāsāk ar sevi. Mācīties uzņemties atbildību par sevi ir jāapgūst, tam šobrīd vajag vairākas desmitgades. Garīgās inteliģences nodarbības pamats būtu sevis izpēte. Jau Sokrāts norādīja, ka jāsāk ar sevis izzināšanu. Vēršoties sevī, mēs piedzīvojam, ka vienīgais reālais punkts šajā pasaulē esmu es, katrs, kā es. Tā ir vienīgā realitāte, ko nevajag pierādīt. Es esmu un šī sajūta ir mūžīga, tā neiet bojā, atšķirībā no ķermeņa un prāta, taču skolās dzīve notiek tā, it kā būtu tikai ķermenis un prāts, arī sirds inteliģence no skolas sacenšanās arēnas ir sen jau kā izskausta.

Mūsu pieredze ķermenī ir unikāla, neatkārtojama, neiedomājama. Taču pieķeršanās tikai personai, personībai, ķermenim, ārējai izpausmei, neļauj piedzīvot krāšņu, autentisku dzīvi. Katram mums ir savas vilkmes, sava būtība un sūtība, kas jāiemieso dzīves ceļā. Skolām būtu jābūt tām, kas var mainīt sabiedrības vektoru no nāves uz dzīvības pusi. Bailes no nāves ir reliģija, kas jau gandrīz ir sagrauzusi pasauli. Ja skolās tiktu apgūtas sirds un gara inteliģences, tad mums pazustu bailes un atgrieztos saite ar pasauli, visumu, jo mēs atkal būtu savienoti ar sevi. Dzīve uz zemes kļūtu mierīga, krāšņa un bagāta.

Mana dvēsele vēlas piedzīvot tādas skolas izveidi, kuras pamats ir garīgā inteliģence.

Dzīves pavediens

Kā mēs vēlētos to noķert, aptverot, kur atrodamies, kas esam un kāda ir kopējā bilde. Dzīvi es salīdzinātu ar puzzles spēli, sākumā tev ir tik daudz detaļu, bet maz sajēgas, kas ir kas un kāda ir kopējā bilde. Tā pa gabaliņam sāk veidoties priekšstats par to, kas ir kas. Kad bilde top skaidrāka, tad parādās katras detaļas vieta un jēga, arī katrs nākamais puzles gabaliņš liekas jēgpilnāks.

Arī mūsu dzīves ceļā kādu laiku nav skaidra apkārtesošo cilvēku loma mūsu dzīvē, nav saprotami notikumi, kuros iekuļamies, nav apjausmas par vilkmēm, kuras sajūtam. Tā kā dzīves laikā uzbūvējam savas sienas un robežas, atrautību no pasaules, izjūtam milzīgas bailes par jebkurām pārmaiņām kāršu namiņa konstrukcijās. Šķiet, ka drošāk būs neko no tā visa nekustināt, jo uz ko tad es turpmāk balstīšos? Bet katru no mums dzīve vēlas piedzīvot pilnībā, tāpēc tā neatlaidīgi klauvē pie mūsu iluzoram durvīm. Vai esi gatavs tai atvērties?

Ja vajadzīgs atbalsts, skaidrojums, kāds instruments, esmu atvērts sarunai, sesijai vai ceļojumam.

Vardarbība kā norma

Daudz ņemšanās ap vardarbības konvenciju, bet vai esam aizdomājušies, ka vardarbība ir esošās sabiedrības norma. Jau ierašanās šajā pasaulē notiek caur vardarbību, protokoli ir virs bērna un mātes, piedzimšana slimnīcā, kā robotizēts konveijers. Nākamais robotu konveijers jeb vardarbības akts ir bērnudārzi un skolas. Tiek uzspiests visiem viens un tas pats, atšķiršanās no protokoliem, kārtībām un noteikumiem vardarbības sabiedrībā tiek izskausta. Cilvēki, kuri ir iesprostoti šajos krātiņos, ik pa laikam noraujas un kļūst vardarbīgi. Arī kari notiek tāpēc, ka caur tiem ir iespēja atbrīvoties no vardarbības un naida baciļa.

Bailes no soda nav tas, kas var šo visu apturēt. Neviena konvencija, nostāšanās par vai pret to neapturēs. Ir jāsāk no baltas lapas, ar cieņpilnu attieksmi pret būtni, kas ir ieradusies šajā pasaulē. Tālāk augot, atbalstot būtību un sūtību, ir iespējams pārraut šo vardarbības paradigmu.

Mēs katrs esam sēkla

Mēs katrs esam sēkla, kas iedēstīta šajā zemē, matērijā. Katra auglīga sēkla sevī satur iespēju apaugļot un radīt tālāk. Radīt fiziski un garīgi, jo nepastāv matērija bez gara un otrādi. Mēs apsēklojam šo pasauli, katrs no mums, un ir svarīgi, kādā kvalitātē ir mūsu sēkla, cik atvērts ir mūsu prāts, sirds un griba, cik tīri mēs esam. Jo būsim tīrāki, jo sēkla būs auglīgāka.

Vislielākais brīnums, kur cilvēks ir klātesošs radīšanai, ir bērns, taču cilvēku reproduktivitāte samazinās. Pēdējo 3 gadu laikā ir piedzīvota sterializācijas mācībstunda, papildus tam tiek masīvi programmēts, radot filmas, veidojot sabiedrisko viedokli ar viltus mediju un ekspertu palīdzību par to, ka mākslīgi radīts bērns ir mūsu nākotne, ka sieviete un vīrietis, ģimene, kļūst kaut kas lieks.

Mēs jau piedzīvojam, ka lauksaimniecībā milzīgas teritorijas jau tiek sētas ar mākslīgām sēklām, kas nav spējīgas radīt tālāk. Tas nes neiedomājamu peļņu un kontroli tiem, kas šo shēmu ir ieviesuši. Tas nozīmē, ka jau šobrīd cilvēkus var sākt kontrolēt ar ēdienu vai badu. Ja šādas nedzīvas, mākslīgas sēklas tiks attiecinātas uz cilvēkiem, tad tā jau būs totāla verdzība pār cilvēku prātiem, sirdi un gribu. Mums ir jāsargā šī dzīvība, sēkla, lai mēs vēl spētu apsēklot šo zemi ar dzīviem cilvēkiem, kas spēs radīt dzīvību un brīvību arī turpmāk.

Paša svarīgums. Otrais stāsts par robežām

Caur skološanos, kur ir pareizās atbildes, ko jāiekaļ, ar laiku sākam uzskatīt, ka mēs zinām, kas ir svarīgs. Caur šo svarīguma prizmu, ar laiku mēs paši kļūstam svarīgi un kļustam par svarīguma sargiem un vergiem tam, ko esam uzzinājuši. Mēs sākam uzskatīt, ka uzzinātā detaļa ir visa patiesība. Mēs savelkam tai apkārt žogus, lai neviens mūsu patiesību neizmainītu, neapskādētu, lai tā turpinātu atrasties savā vietā un ļautu mums justies zinošiem un svarīgiem.

Mums ir vajadzīgi satricinājumi, meistari, kas spētu paraut vaļā slūžas patiesībai, kas nevar būt ierobežota. Mēs nevaram pārvaldīt patiesību, mēs nevaram to ierobežot vai nosargāt. Mēs varam to piedzīvot, ja esam tai atvērti, nebaidoties no tās, atzīstot, ka patiesībā par to neko nezini. Kad esmu tukšs, tad esmu atbrīvojis vietu patiesībai, kas plūdīs caur mani.

No bailēm uz prieku

Garīguma pamatā ir nevis bailes, bet prieks. Gana daudzus gadsimtus esam baidīti ar sodiem, vainu, kaunu, dusmām, naidu. Caur to mēs nepiedzīvosim paplašinājumu, tikai bailīgi salieksimies un norobežosimies. Bailes ir balstītas prātā, bailēm ir prāta dimensija no pagātnes uz nākotni. Tās ir lineāras, garīgums ir visi iespējamie virzieni un punkti.

Cenšanās dzīvot pēc noteikumiem, atrunātiem soļiem, ko jāsper, nenes prieku, tur nav dzīvības, tur nav brīvības. Prieks rodās no nezināmā, negaidītā, noslēpumainā, no brīvības un atvērtības. Tas ir dzīvošanas pamatstāvoklis, tas ir patiess garīgums.

Vai baidies no kritiena?

Izvairīšanās no sāpēm, ievainojumiem ir veids, kā cenšamies kādu brīdi dzīvot, noslēpjoties, norobežojoties no pasaules un apkārtējiem, kas varētu mūs ievainot. Šādā norobežotībā ādas un sienu biezums palielinās, aizvien vairāk nošķirot mūs no realitātes un dzīves. Izvairoties no ievainojumiem, ko varētu mums nodarīt citi, mēs vienlaicīgi izvairāmies arī no mīlestības, ar ko varam būt apveltīti no citiem. Bez kritieniem un sāpēm nav izaugsmes, nobriešanas un gudrības, arī līdzjūtības un mīlestības. Sāpes un kritieni ir daļa no ceļa, nav iespējams tikai doties no kalna lejā vai kāpt kalnā. Pasaule ir pilnīga savā dažādībā, savā pretmetībā. Tikai pieredzot bēdas, mēs iepazīstam prieku un otrādi. Nebūtu bēdas, nespētu mēs būt arī priecīgi. Atslēga atvērtībai visam ir paļāvība. Paļāvība tam, ka nevari piedzīvot to, kas nav jāpiedzīvo un nepiedzīvot to, kas ir. Vai baidies no kritiena?

Kas ir meditācija?

Šī prakse ienāk visu mūsu dzīvēs. Tā ienāks arī skolās. Mēs aptveram, ka esot saspringtiem, stresainiem, ierobežotiem, nespējam piedzīvot vai sasniegt to, ko vēlamies un meklējam veidus, kā atslābināties, atvērties. Viena no praksēm tam ir meditācija. Tad, kad nonākam pie nodoma meditēt, prātā parādās jautājums, kā to darīt. Vai prāts var atbildēt uz to, kā ir būt neprātā? Vai tas spēj ko pateikt par teritoriju, kas ir ārpus prāta? Mēs varam lasīt un uzklausīt citu pieredzes, prakses, bet vai prāts spēj šos vārdus maz izprast, ja sajūtas tiem atrodas ārpus prāta? Ja ar vārdiem varētu nodot apgaismību, tad jau visi mēs būtu kļuvuši apgaismoti. Līdzīgi ir ar meditāciju.

Meditācija ir teritorija, kurai nav robežu, tā ir kā mīlestības okeāns, kurā pazūd robežas starp pieņemto koncepciju kas esmu es un pasauli. Pazūd robežas, ir plaša, klusa telpa, kurā nav neviens, bet tā ir pilna ar enerģiju un mīlestību. Dzīves cīņa notiek tikai katra šaurajā telpā, ko radījis prāts, piedzīvojot atrautību no avota, okeāna. Šeit viss šķiet pa īstam, jo augstās sienas, kas saceltas ap sevi, neļauj pieredzēt un piedzīvot to, kas pastāv patiesībā. Patiesība ir arī katrā no mums, dzīves ceļš uz meditāciju ļauj aizvien vairāk to piedzīvot un aptvert. Tad, kad kaut uz mirkli izdodas pieskarties plašumam, sajust ko ārpus savām sienām, tad uguns ir aizdegta un meditācija ir sākusies.

Katrs pats savs dzīves ierobežotājs vai radītājs

Visu laiku cilvēku prātiem pamet ēsmas, lai tie būtu novirzīti no sava centra, lai būtu izvilināti ārā perifērijā paust emocijas vai viedokli un būtu gatavi par šo pozīciju karot un krist. Šobrīd šī ēsma ir piemineklis, pirms tam karš ar šautenēm vai vakcīnām. Tā visu laiku tiekam novirzīti nost no mums pašiem, no šī brīža, ko varam piedzīvot. Tā vietā daudzi cilvēki izvēlas dzīvot baiļu valstībā, barot tur mītošās ēnas, visu laiku uz kaut ko reaģēt. Tā cilvēki kļūst par upuriem, kas ir izmesti ārpus dzīves mirkļa. Tā mēs pazaudējam, izšķiežam vērtīgo dzīves substanci ar ko varētu radīt tādu pasauli, kādā mēs vēlētos dzīvot, kurā pazustu prāta radītie mākoņi un ēnas. Mainītos dzīves realitāte, mainītos cilvēki un pasaule. Paplašinātos apziņa, radot iespēju kļūt par katra mirkļa Radītāju.

Cilvēki, kas paši sevi apēdīs

Jau dzirdam pirmās zombējošās ziņas, ka kanibālisms ir pieņemams. Caur medijiem jau gadsimtu tiek potēts patērēšanas bacilis, uz to turās visa mūsdienu ekonomika. Varētu jau tā dzīvot, tik kur ņemt tik daudz resursu, jo apetīte šobrīd ir lielāka nekā zemes resursi spēj atjaunoties. Tā dzīvojot, var pienākt brīdis, ka paliks pāri tas, pēc kā cilvēka prāts tik ļoti ilgojās - nauda. Nauda būs tik daudz kā nekad iepriekš un varēs beidzot ar viņu aizrīties.

Šis patērēšanas modelis ir sevi nokalpojis, tik pietrūkst drosmes tajā atzīties, jo jāmainās tad ir visam - cilvēkiem, pārvaldībai, sistēmām, attiecībām, vērtībām. Visiem piemīt pašsaglabāšanās instinkti, gan cilvēkiem, gan sistēmām un egregoriem, tāpēc gatavība mainīties tiek atlikta. Tiek izteikti drosmīgi priekšlikumi, ka jālikvidē ir patērētāji, cilvēki, nevis patērēšanas doktorīna un visa tās veicinošā sistēma. Patērētāju sabiedrība, tajā valdošā ideoloģija un izglītības sistēma var radīt tikai nākamos izsalkušos cilvēkus, lai radītu cilvēkus, kas spēj radīt nevis mazināt, ir jāveido sabiedrība, kas balstīta radošumā un radīšanā. Tas ir nākamais evolucionārais solis, ko piedzīvos tie, kas nebūs vēl “apēsti”.

Viena elpa

Mēs elpojam vienu elpu, mēs esam šī elpa. Katrs cilvēks un cilvēce kopumā. Elpa ir tā, kas ļauj dzīvot. Nebūtu elpas, nebūtu dzīves. Nāve un piedzimšana ir vārti šai iespējai piedzīvot dzīvi uz zemes.

Kaut kādā brīdī, dzīvojot šeit uz zemes, mēs aizraujamies ar dzīvi un sevi un aizmirstam, ka elpojam vienu elpu. Mēs sākam par šo elpu cīnīties, lai mums tiktu lielākais elpas malks, lai mēs visskaistāk mācētu elpot, lai mēs ar savu elpošanu kļūtu slaveni, lai mēs ko sev ar to iegūtu.

Caur to sākas kari un postažas, cīņa par elpu, bet mēs aizmirsām, ka elpa vienmēr ir bijusi un būs par brīvu, mūžīga dāvana man un cilvēcei, lai dzīvotu mierā, laimē un brīvībā.

Kā elpo tu? Vai mierīgi, brīvi un laimīgi?

Laime ir tur, kur nav "es"

Cilvēks ziedo savu dzīvi tiekdamies pēc personīgas laimes, bet tas nav iespējams. Personīgas laimes nepastāv. Laime, kā tāda pastāv, bet tā nav privatizējama, nopelnāma, izcīnāma. Tā ir pieejama daloties, daloties ar sevi, saviem augļiem. Laime pieejama tikai kopībā, vai tā būtu starp 2 cilvēkiem, ģimeni vai grupu. Laimi var piedzīvot esot dabā, saplūstot ar to. Var piedzīvot arī kosmisko laimi, kurā es sevi nejūtu atdalītu no visa apkārt aptveramā. Tā ir iespējama tikai katrā brīdī, kuram esam klātesoši. Laime nav pieejama nākotnē vai pagātnē, to nevar noturēt, pavilkt līdz nākamībai. Laimei nevajag iemeslu, sasniegumu, nopelnu, tā ir sajūta par mieru sevī un pasaulē. Tu esi mierā ar sevi, tu esi mierā ar pasauli. Neko pielikt, neko atņemt.

Kāpēc ir sāpes un ciešanas?

Kas ir sāpes un ciešanas, ko tās mums vēsta? Tās ir vēstneši, kas pienes vēsti no mūsu ķermeņa un psihes. Sāpes signalizē par to, ka ķermenī ir notikušas izmaiņas, atkāpes no bijušā, tās piervērš mūsu uzmanību vietai un punktam, kas lūdz pēc palīdzības. Ciešanas ir saistītas ar mūsu psihi. Kad viņā notiek pārmaiņas, tad mums pienāk signāli par to, ka maināmies. Kaut kas, kas ir bijis, vairs nav tāds vai nav tāds, kādu mēs vēlējāmies. Tas ķermenī rada sajūtu, ka mēs ciešam. Mēs uztveram gan sāpes, gan ciešanas, bet mēs tās neesam. Mēs tās uztveram, bet mums ir izvēle, ciest līdzi vai to tikai novērot.

Kad mēs augam fiziski, bieži izjūtam sāpes, jo notiek ķermeņa izmaiņas. Gandrīz ikviens atcerēsies savas sāpošās kājas pieaugot. Tāpat pieaugšana un briešana notiek psihē. Kaut ko zaudējam, kaut ko iegūstam, maināmies.

Nekas šajā dzīvē nav lieks, katram sava vieta būt. Sāpes ir nepieciešamas priekš ķermeņa izdzīvošanas, bet neviens neliek man ciest. Ciešanas rodās no pieķeršanās un pretošanās un bailēm kaut ko pazaudēt. Tā ir pazīme nevēlēšanai doties uz priekšu, sekot dzīves plūsmai un aicinājumam. Ja saspringšu, sāpēs, atslābšu - sāpēs mazāk vai nemaz. Ja pieķeršos tam, kas ir bijis vai piederējis, mainoties kadriem radīsies ciešanas, ja nepieķeršos lietām, cilvēkiem un savam tēlam, ciešanu un baiļu nebūs. Beidzot būšu brīvs.

Slimības, kas mūs stiprina

Caur slimībām mēs kļūstam stiprāki, rūdītāki un pieaugušāki. To mēs piedzīvojam bērnībā un ar saviem bērniem. Šīs krīzes mums visiem ir nepieciešamas, lai notiktu transformācija un evolūcija. Arī sabiedrībai ir jāpārdzīvo savas kopējās krīzes, lai no tām izkļūtu vienotāki, stiprāki un viedāki. Latvijas cilvēkiem pēdējos 100  gados ir bijusi raiba pieredze. No vienas krīzes otrā, no viena grāvja otrā. Esam izslimojuši nacionālismu, fašismu, komunismu un kapitālismu. Tie, kas ir palikuši dzīvi, saglabājuši savu cilvēcīgumu un nepārdevuši savu dvēseli, var justies tik droši kā nekad. Tad pamati ir stabili, kaut pasaule kopumā ir saplaisājusi.

Šobrīd civilizācija sirgst ar slimību, kas tāda ir tikai nopirkto mediju anālēs un statistikas excel tabulās, taču lielā mērā tēlo tam visam līdzi. Vai šādai cilvēcei maz ir vieta uz zemes, kas ļauj sevi šādi piekrāpt, bet no otras puses, visi, kas izdzīvos šajā totālajā krīzē, kur sabruks viss falšais, kļūs tik veselīgi, ka dzīvos mūžīgi.

Esmu pret jebkādu vakcināciju

Šobrīd ir toleranti paust savu viedokli par to, ka neesmu pret vakcināciju kopumā, tikai pret šo pēdējo “brīnumpoti”. Manuprāt, ir jāapzinās, ka nevaram vairs dzīvot remdeni, pa vidu. Tāpēc es paziņoju, ka esmu pret vakcināciju kā tādu, kā iejaukšanos Dabas un Dieva procesos. Slimošanas un seku likvidēšanas kultūra vispār kopš 20 gs sākuma ir kļuvusi ļoti alternatīva. Kārtējais paradokss un jēgas samainīšana, jo šobrīd par alternatīvo sauc to, kas bijusi veseļošanās prakse jau daudzus gadu tūkstošus, tik cilvēks iedomīgais ir uzskatījis visu ķīmisko par lielāko progresu cilvēces vēsturē. Šobrīd tad tādā mākslīgā sabiedrībā arī dzīvojam, kur ēdam ķīmiju vai tās sekas, tiekam zāļoti ar ķīmiju visos iespējamos veidos. Ūdens un zeme jau piesārņotas, arī gaiss šobrīd jau tiek uzfrišināts ar ķīmiju.

Tad nu šis ķīmijas uzvaras gājiens ir gājis roku rokā ar visas šīs konvencionālās medicīnas, izglītības, lauksaimniecības, ekonomikas attīstību. Visa šī farmas ķīmijas industrija ir bijis pamats māsu un ārstu apmācībai, grantiem un kukuļiem iepriekšējā un šajā gadsimtā. Ar šo ķīmisko naudu ir nopirkti viedokļu līderi, eksperti, žurnālisti, zinātnieki. Ar šo naudu šobrīd jau tiek nopirktas gandrīz visas valdības visā pasaulē, kas uz šīs smago metālu adatas grib uzsēdināti visus savus iedzīvotājus. Blaknes kopumā neviens līdz šim nav godīgi izvērtējis, jo bērnu saslimšana ar autismu, pēkšņa attīstības apstāšanās, bērnu cerebrālā trieka no uzpirktās zinātnes puses netiek sasaistīta ar bērnu vakcinēšanos. Tāpat kā mirstības strauja palielināšanās Latvijā un pasaulē pēc vakcinācijas aptveres ieviešanas. Šis notikums ļoti skaidri ilustrē to, kas iepriekš nav bijis tik labi saskatāms, jo slēpts. Piespieda vakcinēties, lai glābtu, bet daudzas reizes vairāk no tā gāja bojā.

Tās ir bailes ar ko tiek manipulēts gan pret jaunajiem vecākiem, gan pret visiem pasaules iedzīvotājiem šobrīd. Farmas industrijai tas ir bijis labs jājamzirdziņš jau veselu gadsimtu un likumsakarīgi šīs kompānijas ir kļuvušas par turīgākajām korporācijām pasaulē, kas jau ir spējīgas nopirkt medicīnu un medijus kopumā, noteiktus zinātniekus un ekspertus, valdības ar visu viņu milzīgo birokrātisko aparātu un vardarbības monopolu - policiju un armiju. Te nu esam atbraukuši, vai turpināsim pret to visu tolerēt?

Ja vēlies godīgāk par to visu uzzināt, labs resurss latviešu valodā - vakcinrealitate.org

Galvenā dzīves misija - atkodēt sevi

Savā ziņā esam roboti, kas dzīvo savā automātismā, atskaņodami ierakstus no pagātnes, rīkodamies izejot no tām programmām, kas ir instalētas ģimenē, izglītības iestādēs, sabiedrībā, redzēdami un dzirdēdami visu tādās krāsās, kā esam iemācīti, iedresēti skatīties un klausīties. Tā es piedzīvoju dzīvi uz sliedēm, kur ne pa labi, ne pa kreisi, ja nav sliežu pārmijas. Tā es braucu pa tām risēm, ko ir izveidojuši cilvēki pirms manis. 

Gan jau kādu laiku tas viss mūs apmierina, jo tā ir vieglāk, drošāk, vienkāršāk. Bet pienāk brīdis, kad jūtu sevī austam sauli, ceļavēju un spēku pieredzēt autentiskāku pasauli un sevi. Lai nokļūtu uz sava ceļa pie sevis, sākumā ir jāatinstelē visas sevī ievadītās programmas no tēva un mātes, no tantēm un onkuļiem, no skolotājiem un draugiem. Līdz tīrībai. Līdz sevim. Ir jāatinstalē visas tumsas programmas, visas izglītības programmas, visas kultūras programmas un beigās arī vīrusa programmas. 

Visām programmām ir sava vieta un laiks, bet, ja tās turpina darboties pēc laika, kad tām jāaiziet, tad tās kļūst par vīrusa programmām. Šobrīd pasaulē mirst patērētāju, kapitālisma un naudas ideoloģijas, reliģijas un viss, kas saistīts ar norobežošanos, ar karošanu. Tāpēc tik spilgti mēs redzam šo pēdējo agoniju ar vīrusu, ar to, ka kāds atkal taisās karot, aicina cilvēkus atkal kļūt par gaļas gabaliem karos, kuros visi ir zaudētāji. 

Mums nav pienākumu

Kādreiz abpus Daugavai pie jūras dzīvoja ciltis, kas bija viedas. Dievs, Māra un Laima radīja un vadīja cilvēku, dzīve un darbs darīja darītāju. Dzīve dabā radīja labus tikumus, cilvēki ātri apguva tās likumus. Ko sēsi, to pļausi.

Pienākumi ir personu izdomājumi. Tie izdomāti, lai tu nesekotu savai sirdsbalsij, bet spētu darīt to, kas nav tavs, kur tev nav aicinājuma un vilkmes. Mums nav pienākumu ne pret vienu, dievu vai dzīvi, kādu cilvēku, uzņēmumu vai valsti. Vienīgais, kas ir jāapzinās - ko sēsi, to pļausi. Kad dzīvo dabā, tad ātri to apgūsti. Gribi siltumu, piecelies un  aizej pēc malkas. Gribi ēst, sēj un pļauj. Gribi braukt ar kamanām, uztaisi tās vasarā. Tā tu ātri apgūsti tikumus, vērtības un kosmiskos likumus. 

Vienīgais, ko es varu darīt, ir būt

Vienīgais, kā es varu patiesībā piedzīvot sevi, ir atteikties no visām lomām un izrādēm, apzināties, ka vienkārši esmu. Vienīgais, ko patiesi es varu darīt savā labā, ir būt autentiskam, nespēlēt vairs lomas, neuzturēt tēlus, nevilkt maskas. Tad ar vien vairāk piedzīvoju klātesamību šim brīdim un sev. Kas esmu, kad esmu visu nolicis maliņā un raugos uz savu tēlu un ķermeni no malas? Kas notiek, kad vairs sevi neierobežoju, kad nav vairs robežas starp mani un citu cilvēku, starp mani un pasauli? Tad es piedzīvoju apziņu, to, kas caurstrāvo mūs visus un izpaužās visā dabas un cilvēku daudzveidībā. Katrs kā sava pasaule, sava būšana.

Es esmu dievišķs fraktālis

Es varu sevī ietvert tik daudz, cik varu sevi apzināties. Es varu palikt pie sava ķermeņa un prāta un ar to aprobežoties. Varu iet tālāk un asociēt sevi ar ģimeni, dzimtu, tēvuzemi. Tad mans fraktālis veidojas tautiskāks. Varu iet vēl tālāk un apzināties sevi par Cilvēku, kas nav ierobežots tautībās, reliģijās un ideloloģijās. Tad veidojas Zemei draudzīgs fraktālis, kas rūpējas ne tikai par sevi, bet visu kopīgo fraktāļu ekosistēmu. Bet arī tā nav robeža, es varu kļūt par dievišķo fraktāli, kas rada jaunus fraktāļus, jaunas pasaules un visumus. Katrs fraktālis sevī ietver fraktāļa radītāju, tātad mūsos klātesošs ir Dievs. Viņš gaida brīdi, kad ļausi tam izpausties sevī, lai varētu tālāk caur tevi radīt.

Ar mani kaut kas nav kārtībā

Šī ir tikai DOMA, kas apciemo gandrīz visus cilvēkus, tādejādi radot ciešanas visā pasaulē. Tā ir tikai doma, ko ir uztvēris un attīstījis prāts, arī apkārtējā sociālā nosacītība, valdošie noteikumi to ir atbalstījuši un veicinājuši. Tas ir veicinājis to, ka cilvēki vislaik atrodas pagātnē, mēģinot atrast cēloni šai sajūtai, un nākotnē, lai kaut kādā mērā rastu risinājumus, lai kompensētu un nomāktu šo domu un sajūtu, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā.

Šis ir uzpūsts balons, pie kā tu, neskatoties uz savām ciešanām, joprojām esi pieķēries. Patiesībā karotītes nav, kā teica apgaismots puisēns filmā “Matriks”. Ir jābūt drosmei atraisīties no prāta žņaugiem un tad jau vairs nav tālu līdz apgaismībai. Vienīgā atšķirība starp apgaismotu un neapgaismotu cilvēku ir tas, ka apgaismotam pirmā ir apzinātība, kurā viņš ierauga bildi kāda viņa ir un nesaista sevi ar kādu no domām, bet novēro tās. Neapgaismotam cilvēkam pirmā ir doma, kas, savukārt, iedarbina Samsāras ratu, kurā visam ir savs cēlonis, sekas un sajūta, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.