Kaps, kas izrakts paša rokām

Šis stāsts būs par nāvi, mūsu saskarsmi ar to caur mūsu bailēm. Lielā mērā nāve ir bubulis, tabu, par ko sabiedrībā netiek runāts. Netiek runāts arī par to, kas ir pēc nāves vai piedzimšanas. Melnais caurums. Tāpēc nāve, ķermeņa nāve ir lielākās bailes, kas ir piemītošas cilvēkam. Tāpēc ar to tiek manipulēts visas šīs plānotās pandēmijas laikā. Cilvēki pat nepamana, kā baiļu nomākti, paši vien sev rok kapu, klausīdami un atbalstīdami visus nāves rīkojumus. Iepriekšējos pasaules karos tiešā veidā tā izrīkojās ar daudziem kara gūstekņiem, kuriem pašiem priekš sevis bija jāizrok kaps un tad nošautam tajā jāsaļimst. Esošais karš ir filigrānāks. Lielākā daļa pat nenojauš par tā eksistenci, turpina akli klausīt nāves propogandētājiem un ir gatavi gulties zem šī nāves ekspreša. 

Lai es spētu stāvēt pāri šai cilvēces zombēšanai, iebaidīšanai, genocīdam, man ir jāspēj ieskatīties nāvei acīs, tikai tā es varu būt brīvs no visa, kas uz nāvi aicina. Man ir jābūt drosmīgam, gatavam mirt, ja tādi laiki pienāks, bet šajā apziņā es varēšu būt tikai tad, ja apzināšos savu nemirstību. Es neesmu ķermenis un prāts, esmu maldīgi noticējis šīm baumām par sevi. 

Nāves ēnā

Gaisā ir jūtama nāve. Tā ir sajūtama ar vairākām maņām. Nāves plīvurs ir pārklāts pār zemi, lai ieaijātu vai pamodinātu cilvēku. Nāves eņģelis ir universa transformators, kas maina visu, dzīvu padara mirušu un mirušu atdzīvina. Viens no nāves eņģeļa pavadoņiem šajā atnākšanā ir vīruss. Vīruss, kā programma, kas tiek instalēta gan guļošajiem, gan pamodušajiem, tik katram šī iedarība ir savādāka. Ne tik daudz cilvēki mirst no slimības, kā aiziet bailēs par viņu, bailēs, ka viss tiks zaudēts. Visas valdības, viņu nozombētie iedzīvotāji mēģina pasargāties no slimības, ir gatavi ietīties kaut vai politelēna plēvē ar iespējamību nosmakt, ka tik šis “mošķis” paietu garām. Bet šī vīrusa izplatība un iedarbība nav izprotama no mirstīgā skatu punkta.

Šobrīd tiekam ieslodzīti izolācijā un tas nav sods, bet iespēja. Šis nav pārpratums vai kļūda, kāda ministra vai valdības sazvērestība. Karantīna ir vajadzīga, lai mēs beidzot būtu 1 pret 1 ar sevi. Lai mums būtu iespēja iziet no saviem skrējieniem un sajust, pamanīt savu garīgo sākotni sevī. Bez viņas vairs nav iespējama dzīve uz zemes. Tikai vienatnē mēs varam pārdzimt, transformēties, pamosties un izglābties no nāves, kas jebkurā gadījumā kāro pēc mūsu ķermeņa. Izolācija ir elle dzīvai būtnei, bet cita ceļa vairs nav atlicis, tikai šajā šķīstīšanā mēs varam tikt pārradīti un pārdzimt no jauna, ar pamatu, kas vairs nav sadrupināms - mūsu dvēseli un garu.

Kopumā cilvēce šobrīd tiek tiesāta par savu neizmērojamo apetīti un patērēšanu, izmantošanas baciļa klātbūtni organismā, kas ir pretrunā dabai un kosmosa likumiem. Šobrīd katrs ir izvēles priekšā - vai nu to ieraugam un sākam visu būvēt no jauna vai ļaujamies nāves dejai. Šobrīd visi atrodamies uz ledus gabala, kas kūst un tiek iepūsts dziļāk jūrā. Tava izglābšanās nebūs iespējama caur kādu pieķeršanos, vai tā būtu glābšanas laiva vai kāda cita projekcija. Ar viltu arī nevarēsi izkārtot sev siltu vietiņu. Arī naudai vairs nav vērtības. Visu izšķirs tava apziņa vai ļausies instinktiem vai saprātam.

Nāve industrijās

BEZGALĪBA

Viss, ko spējam ieraudzīt, saklausīt, sataustīt, sagaršot un sataustīt ir laicīgs. Tā ir matērija, kas ir izpaudusies laikā. Viss, kas ir iekļuvis laikā, ir laicīgs, iet bojā. Mēs to pieredzam ikdienā, kad no dzīves skatuves pazūd objekti, lietas, daba, cilvēki. Lielākās cilvēka bailes ir nomirt, tās ir paralizējušas viņa spējas dzīvot. Vai ir, kas tāds, kas ir mūžīgs?

Jā, tas esi tu, kas vēro notiekošo, apziņa, kas ir klātesoša it visā. Tu pieredzēsi sava ķermeņa nāvi, uzkrāto bagātību sairšanu pasaulē, ko tev, nomirstot ķermenim, jāatstāj, vienlaicīgi pieredzot vilšanos par to, ka veltīji tik daudz laika laicīgām lietām, bet no otras puses bezgalīgs prieks par to, ka esi mūžīgs. Šis brīdis būs kārtējās krustceles, kurās varēsi pieņemt lēmumu par to vai vēlies vēlreiz piedzīvot mācībstundu par laiku.

Kas piedzimst, tas nomirst

Plaudēšana mirstot

Mēs esam jau tik slimi, ka mirstot dabai, kuras sastāvdaļa mēs esam, mēs turpinam plaudēt šim NĀVES maršam. Mūsu saikni ar Mātes Zemes svētumu ir sabojājis psihotiskais Rietumu rūpnieciskais eksperiments, ko sauc par kapitālismu. Kapitālisms paredzēja, cik viegli cilvēka smadzenes kļūst atkarīgas no naudas. Sabiedrībā, kur nauda tik tieši attiecas uz varu pār citiem, tas rada patoloģisku situāciju, kas ir neveselīga gan bagātajiem, gan nabagajiem.

Korporatīvais kapitālisms ir gatavs gūt visu pēdējo peļņu pirms sistēma, daba un mēs sabrūkam. Liela farmācijas un ķīmijas korporācija ir ierosinājusi tiesas prāvu, lai neļautu ES pieņemt tiesību aktus, kas aizliedz izmantot bišu nogalināšanas pesticīdus. Megatabakas uzņēmums iesūdz tiesā Austrālijas valdību par mēģinājumu atcelt sabiedrības veselības tiesību aktus, kuru mērķis ir samazināt smēķēšanu pusaudžu vecumā.

Šobrīd kopā ar ZEMI piedzīvojam Kapitālisma vēža stadiju, kurā zeme un mēs paši agonējam. To jūt lielākā daļa cilvēces, bet neaizdomājas par to, ka cēlonis ir  tava brīvā griba izvēlēties dzīvot vai mirt. Bet varam uz to visu skatīties arī holistiski. Dzīve un nāve jau ir viens stāsts.

Lai patiesi dzīvotu, ir jāmāk nomirt

Izstāstīšu savu vīziju. Šobrīd piedzīvojam unikālu brīdi cilvēces vēsturē, kas, iespējams, atkārtojas ik pa vairākiem tūkstošiem gadu. Šo laiku es sauktu par PĀREJU, ko mēs, kā cilvēce piedzīvojam. Tā ir pāreja no dzīvošanas prātā uz dzīvošanu sirdī, no dzīvošanas materiālā pasaulē uz dzīvošanu arī garīgā pasaulē, no izdzīvošanas režīma uz dzīvošanas režīmu.

Tuvākā laikā piedzīvosim to, ka ārējā pasaulē iestāsies liels HAOSS, kas ir nepieciešams, lai dzimtu jauna KĀRTĪBA. Ne tā, ko mums uzspiež no āra, bet tā, kas mums jau ir iekšā pastāvoša. Šajā haosā bruks viss, ko esam mākslīgi sacēluši - visas mūsu prāta konstrukcijas, sistēmas, viss pie kā mēs esam pieķērušies un iekrampējušies. Sabruks arī visas sabiedriskās institūcijas, zināmā mērā arī pilsētas, kādas tās ir šobrīd.

Šajā pārejā NĀVE būs klātesoša, mēs jutīsim tās elpu. Viņa būs atnākusi mūs mācīt, mācīt par to, ka dzīve un nāve patiesībā nav kaut kas pretējs no kā ir jāizvairās. Mācīs mūs to, kas šis viss ir viens, mācīs mūs neiekrampēties vakardienā, mācīs mūs piedzīvot šo transformāciju sevī un pasaulē. 

Katrs mēs esam uzcēluši savas ilūziju sienas par to, kas ir dzīve un mēs tajā. Daudzi sevi asociē ar amatiem un lomām. Šajā pārejā mēs redzēsim, kā tas viss pārvēršas pīšļos. Cilvēkiem, kas sevi ar to būs sasaistījuši, būs grūti, jo viņi piedzīvos nāvi attiecībā pret šīm ilūzijām. Citiem atņems ilūzijas par komfortablo dzīvi, citiem par saviem mīļajiem. Tā sitīs pa mūsu vājajām vietām, tas no kā visvairāk baidāmies. Tā dzīve mūs izģērbs, velkot nost kārtiņu pa kārtiņai, līdz nonāksim līdz pēdējām bailēm - bailēm no savas nāves, ilūzijas par savu ķermeni.

Šis ir dzīves svarīgākais uzdevums - iemācīties nomirt bez bailēm, paļaujoties, ka tā ir tikai pāreja, transformācija ceļam uz nākamajām dimensijām. Tuvojas APOKALIPSE, ko esam jau redzējuši dažādās filmās un lasījuši dažādos romānos. Mums ir jāiemācās paļauties tam, ko pieredzēsim, bez bailēm, ar drošu un mīlošu sirdi sākot svinēt savu atgriešanos pie sevis. ESMU.

Nāves dualitāte

Ja nebūtu nāves, nebūtu dzimšanas. Nāve ir gan radītāja, gan iznīcinātāja. Nāve ir kā durvis, caur kurām izejot kaut kas mirst un kaut kas dzimst. Dzīvē uz ZEMES, mēs piedzīvojam šīs transformācijas. Minerālu valsts pārdzimst augu valstī, augi pārdzimst dzīvniekos, dzīvnieki pārdzimst cilvēkos, cilvēki pārdzimst dievos. Savā dzīvē mēs piedzīvojam vairākas nāves un piedzimšanas - embrijs kļūst par zīdaini, zīdainis kļūst par bērnu, bērns par jaunieti, jaunietis par pieaugušo, pieaugušais par vecajo. Katrā šajā pārejā mums ir jāatvadās no iepriekšējā, lai būtu atvērti jaunajam, kas vēlas mūsos ienākt. Ja tas nenotiek, velkam sev līdzi nevajadzīgus smagumus, kas mūs apgrūtina turpmākā ceļā. 

Kādu laiku atpakaļ visi piedzīvojām iniciācijas, pārejot no viena posma uz otru. Šīs zināšanas par to, ka mums būs kaut kam jāmirst un kaut kam jādzimst, palīdzēja mums pilnvērtīgi izdzīvot to, kas konkrētajā vecumposmā ir jāpiedzīvo un varējām tīru sirdi doties tālāk. Pretējā gadījumā, to ko ļoti vēlējāmies piedzīvot, bet nepiedzīvojām, mēs pārnesam uz nākamajiem posmiem un tur šī izpausme jau var izskatīties kroplīga.

Visu dzīvi mēs piedzīvojam transformācijas arī pastarpināti - iet bojā mūsu komforta zona, mūsu viltus drošība attiecībā uz finansēm, pārtikas apgādi, veselības aprūpi. Nāve ir mūsu bailes par nezināmo, par to, kas ir aiz tām durvīm. Mēs pa šķirbiņu varam viņās ielūkoties, praktizējot savu garīgumu, dzīvojot dabā, rūpējoties par to. Arvien vairāk redzēsi šīs abas puses, ar acīm redzamo un aizplīvuroto. Tevī būs arvien mazāk bailes, jo zināsi, nāve nepastāv, tas ir pārejas, transformācijas brīdis, kurā tu pārtopi. Kā teica apgaismots latvietis - PASTĀVĒS, KAS PĀRVĒRTĪSIES.

Nāve dzīvē

Cilvēki nāves definīciju piešķir dzīves noslēgumam, ķermeņa atstāšanai. Ķermeņa atstāšanas pieredze parasti nepaliek atmiņā, tieši tas var būt par iemeslu bailēm no nāves, jeb nezināmā (dzīves nākotnes). Ja mēs zinātu kas mūs sagaida nākotnē, mūsu prāts justos drošāk. Šī atmiņas zaudēšana un nākotnes nezināšana ir dzīves virzības pamats. Dzīvi iespējams izjust pilnasinīgi, ja nav šīs atmiņas. Ja neatceramies, tad meklējam ceļu pie savas būtības atrašanas un atrodam ticību, paļāvību tai, kļūstam brīvi un autentiski. Notiek dinamika, virzība, okeāns viļņojas un ir dzīvīgs. Katrs atklājums, katra atcerēšanās rada sajūsmu. Nonāku pie tā, ka brīvība no jebkurām piesaistēm nes sevī apgaismību. Tāpēc vienmēr ir vērts pateikties sāpēm, bailēm, neziņai, jo tas viss sevī nes jautājumus un klāj ceļu uz atcerēšanos.

Nāve ir vārti uz brīvību jebkurā jomā. Gribiet iegūt brīvību? Sadraudzējieties ar nāvi. Jebkuras bailes ir šķērslis/ pārbaudījums/ vārti uz brīvību. Lai tiktu caur šiem vārtiem, noderēs atslēgas - paļāvība, ļaušanās, uzticēšanās, vērojums, apzinātība. Arī šīs atslēgas uz ielas nemētājas, visbiežāk tās saņemam iepriekšējo pieredžu, garīgo prakšu rezultātā. 

Saņemam pa atslēgai, pa atslēdziņai un virzamies uz mīlestību, uz apgaismību, uz Dievu, līdz nonāksim pie gala eksāmena- ķermeņa nāves. Nāve nenāk brēkdama, bet praktizējot, ļaujoties un esot tai gatavam jebkurā brīdī, tā var nest patiesu atbrīvošanu. Nāve ir dzimšana. Mirst vientulība un dzimst brīvība. Mirst bailes un dzimst mīlestība. Mirst sāpes un dzimst sajūsma. Mirst vecais un dzimst jaunais.

Nāve, kā puse no dzīves

Pēdējā laika notikumu kontekstā šis vārds arvien vairāk parādās ikdienas sarunās un medijos. Likumsakarīgi, jo nāve šobrīd ir kļuvusi par 5% iespējamību visai cilvēcei. Nāve ilgu laiku kā tāda tika ignorēta, izņemta no dienas kārtības, it kā tā nepastāvētu. Kopumā pasaulē valdīja jaunības kults, tieksme pēc mūžīgas jaunības, attiecīgas arī izpausmes cilvēkos - noturēt savu jaunību, savu tvirtumu. Grumbas jāizlīdzina, mati jānokrāso. Visi uzvedās tā, it kā mēs tikai piedzimstam. Nāve tika izslēgta no dzīves, tika bloķēta būtiska dzīves daļa. Šajā zemes dzīvē, dualitātē, kurā dzīvojam, kur viss ir sadalīts, abām pusēm būtu jābūt līdzsvarā, bet tā nebija. Cilvēce ir tendēta uz būšanu vienā pusē un uz otras puses ignoranci, tā tas ir ar piedzimšanu un nomiršanu, laimi un nelaimi, bagātību un nabadzību, prātu un sirdi. Galu galā arī ar sievieti un vīrieti. Arī starp viņiem nav pastāvējis līdzsvars. Šo visu ir sekmējušas mūsu bailes, ko kopumā varētu reducēt uz bailēm nomirt.

Kādreiz nāve sarunās ieņēma līdzvertīgu vietu piedzimšanai, jo cilvēkiem bija izpratne par garīgo dimensiju, kurā notiek saspēle starp piedzimšanu un nomiršanu. Par šo runāja ģimenē, par šo runāja bērnam augot. Nāve netika ignorēta. Šajā brīdī mums būtu jāatgriežas pie līdzsvara, balansa. Mums būtu jākļūst atvērtākiem abām pusēm. Mums nevajadzētu ieciklēties uz kaut ko vienu, noteikt vienu pusi par vēlamāku. Arī mūsu pārvietošanās ar vienu kāju būtu apgrūtinoša.

Divu metru distance no NĀVES

Ir dzirdēti jociņi par to, kā latviešiem vai laulātajiem distance nerada nekādas pārmaiņas viņu dzīvē. Katrā jokā slēpjas kāda patiesība un šo es saskatu kā skarbu un vērā ņemamu patiesību, ēnas pusi kas tiek pamanīta un ceļas gaismā, gribam to vai nē. Tā atklāj, ka cilvēks ilglaicīgi devis priekšroku iekšējai distancei no otra, jeb distancei no sāpēm, no kaut kādu ilūziju brukšanas, jeb nāves. Var jau mukt, taču mukšana liek arvien vairāk gremdēties ilūzijās, ka viss taču ir labi, gan jau būs labi, tik ilgi ir bijis labi, kāpēc lai tagad būtu savādāk? 

Tagad ir īstākais laiks, kas palīdz gremdēties tumsā un izcelt mēslus gaismā, nesot līdzi dziedinājumu. Mēs turamies pa gabalu no tā, ko mēs varētu sajust pietuvojoties pārāk cieši klāt. Cilvēks distancējas, jo sajūt nojausmu, ka tajā tuvuma gaismā var parādīties kaut kas šaušalīgs, neglīts, izgaismoties kāda ēna, kāda nesadziedēta brūce... 

Cik labi, ka dabas likumi - nāves un dzīvības likumi - dara savu darbu neskatoties uz cilvēka ego negatavību, jo dvēsele vienmēr iet pa dzīves dziedinājuma taku. Viens no derīgākajiem instrumentiem dodoties ienirt savos ēnas nostūros ir paļāvība, ļaušanās. Ļaut sev just to, ko jūti, būt patiesam pret sevi, skatīties tām sāpēm, bailēm, nāvei acīs. Atļaut mirt tam, kam ir jāmirst. Tikai tā dziedinājums ielīst brūcēs, tikai tā rodas jaunais, nobriedušais, spēcīgais, rāmais. 

Nāve mūsdienās ir pārprasta un nepieņemta, taču es saskatu viņas vajadzību tikt pieņemtai, pat tikt pieaicinātai grūtākajos dzīves brīžos. Nāve ir tā, kas pieņem visas mūsu sāpes. Nāve ir tā, kas laipni saņem visas mūsu nožēlas, paškritikas, nicinājumus. Tā paņem visu, ja esam gatavi apskauties ar nāvi un teikt tai paldies.

Lai plūst asaru upes, kad kaut kas mirst. Garīgo cilvēku aprindās arī sēras tiek pārprastas ar mūžības un enerģijas nebeidzamības zināšanām. To ir vērtīgi zināt, bet iemiesoti ķermenī pieredzam dzīves dziedinājumu, kas ietver sevī visus dabiskos procesus. Ir labi zināt dvēseles mūžību, bet ir svētīgi un dziedinoši ļauties apzinātai sāpju palaišanai, arī psihes dziedināšanai (psiholoģijas pasaulē tas ir skaidrs un zināms fakts, ka sēras patiesi ļauj atvadīties, dziedina cilvēka psihi).  Sēras un asaras nes sevī dziedinājumu, ļauj tam mirušajam (arī sev) aizpeldēt pa siltām upēm, nevis kūleņot un velties pār izžuvušu gultni. Tas ir cilvēka dziedinājums - izsērot un palaist, lai aizplūst.  

Šeit arī vajadzētu saprast, ka ne jau asaras neļauj kaut kam aiziet, bet tieši otrādāk - palīdz. Tās var nebūt fiziskas asaras (dažiem raudāšana ir gandrīz neiespējama), bet patiesa ļaušanās sāpēm. Es vēl nezinu kas tās asaras ir, es raudu, bet nezinu kāpēc daži nekad neraud, šobrīd nemeklēju tam iemeslus. Šķērslis atvadām ir iekrampēšanās, iemūrēšanās aiz mūriem un betoniem, uzspēlēts pozitīvisms, vai pretošanās tam kas iekšēji norisinās. Ir veselīgi katram iekšēji un ārēji atrast savu drošo vietu un ļauties saviem pārdzīvojumiem, nonākt vietā kur apskaut nāvi un galu galā pateikties tai. Tad nāve būs mums pateicīga un atvērs vārtus jaunai, viedākai, mīlestības piepildītai dzīvei bez prāta distancēm un ego maskām. Neērtums un grūtības ir ceļš uz to. Prieks un laime ir tikai daļa no dzīves. Tikai ieraugot kopainu ir iespējama svētlaime, dzīves patiesa bauda un sāts. 

Un beigās - es zinu tikai to, ka nezinu neko. Ar atvērtu skatu tālāk par vīzijām un zināšanām. Dzīve man sevi rāda kā mācību un brīnumu pilnu mistēriju. Sekojiet savai sirdij!